Labdarības akcijas “Dod pieci! 2020” krīžu un konsultācijas centra “Skalbes” pārstāve Zane Avotiņa tiešraidē no stikla studijas stāstīja, ka palīdzības lūgšanu bieži vien kavē dažādi faktori.
"Dod pieci! 2020", seko līdzi tiešraidei!
Labdarības maratons "Dod pieci!" 152 stundu garā tiešraidē šogad vāca līdzekļus, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Minimālais ziedojums 5 eiro palīdz stundu būt drošībā cilvēkam, kurš bēg no fiziskas, emocionālas vai ekonomiskas vardarbības.
Ziedot ar dziesmu iespējams līdz 10. janvārim labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv.
Ja saskaries ar vardarbību ģimenē, palīdzības pieteikuma anketu iespējams aizpildīt "Dod pieci! 2020" mājaslapā.
Lai atpazītu vardarbības situācijas ģimenē, viņa uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir uzticēties sev: “Ja mēs runājam par attiecībām, tajās nevajadzētu būt bailēm, izmisumam un kaunam par to, kā es jūtos.”
Pēc Avotiņas vārdiem, bieži vien arī pašiem cietušajiem ir grūti noticēt tam, kas ar viņiem notiek.
“Vardarbībai ir raksturīgs tas, ka mēs izjūtam kaunu, ka esam nonākuši tādā situācijā. Tas, ko es dzirdu no cietušajiem ir tas, ka viņi nereti nevar tam noticēt. Ir šaubas. Tas, kas ļoti labi palīdz šādā situācijā, lai labāk saprastu, vai tas tiešām notiek un viss ir pa īstam, ir tas, ka cilvēks par to var runāt ar cilvēkiem, kam viņš uzticas un ar ko viņš jūtas droši kopā, lai gūtu pārliecību. Vardarbības veicējs pieņem, ka upuris nesūdzēsies,” skaidroja Avotiņa.
Krīzes centra “Skalbes” palīdzības tālrunis strādā 23 gadus, tajā ievērots anonimitātes princips, kas attiecas gan uz zvanītājiem, gan arī krīzes tālruņa konsultantiem. Tajā galvenais ir saruna, lai izprastu, kas tieši notiek ar cietušo.
“Pie mums parasti vēršas pieaugušie, jo bērniem ir savs krīzes tālrunis, – tie ir gan mammas, gan tēti, gan cilvēki, kuriem nav bērnu, bet viņi ir nonākuši tādās attiecībās, kurās būt ir ļoti grūti. Reizēm krīzes tālruņa zvans ir viens mazais solītis uz priekšu, lai nebūtu viens un saprastu, ka tas patiešām ir nopietni,” skaidroja Avotiņa.
Zane Avotiņa stāstīja, ka tas, kas attur meklēt palīdzību savlaicīgi, ir kauns, bailes un vainas sajūta:
“Tas, ko klients bieži stāsta ir: “Man neviens nenoticēs”, jo tas liekas nesaprotami, ka ar pieaugušu cilvēku tas var notikt. Turklāt ja fiziski sekas var redzēt, tad emocionālās vardarbības sekas kropļo dvēseli un tajā pāri darījumus nav tik vienkārši ieraudzīt.”
“Emocionālas vardarbības gadījumā cilvēki norobežojas. Viņi izolējas, atsakās no lietām, kas iepriekš ir bijušas nozīmīgas, interesantas, viņi nerunā par attiecībām un sāk izvairīties no cilvēkiem, ar ko iepriekš ir paticis būt kopā. Es vienmēr iedrošinu vienkārši pajautāt, pat ja ir nelielas aizdomas par to, ka kaut kas nav kārtībā,” atzīmēja Avotiņa.
Sievietes ir lielākā cilvēku grupa, kas cieš no vardarbības ģimenē, taču starp cietušajiem ir arī vīrieši, bērni un vecāka gada gājuma cilvēki.
“Statistika ir līdzīga kā visā pasaulē. Fiziski, protams, vairāk cieš sievietes, tikai tāpēc vien, ka fiziskais pārspēks bieži vien ir vīrieša pusē,” atzīmēja Avotiņa. “Savukārt ir gadījumi, kad zvana vīrieši un runā par to vardarbību, ko viņi ir piedzīvojuši. Biežāk tā ir emocionāla vardarbība, bet nereti arī fiziska. Ja mēs runājam par senioriem, arī vīrieši seniori ir tie, kas var ciest no savu radinieku vardarbības.”
KONTEKSTS
Sešu gadu laikā labdarības maratonā “Dod pieci!” saziedoti kopumā 1,3 miljoni eiro. Katru gadu šī akcija aktualizē kādu Latvijas sabiedrībā nozīmīgu tēmu. Šogad ziedojumi tiek novirzīti atbalstam cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Iepriekšējos gados ziedots senioriem, speciālo asistentu nodrošināšanai bērniem ar īpašām vajadzībām, atbalstam ar vēzi slimajiem pacientiem, bērniem, kas palikuši bez vecākiem, jaunajiem vecākiem un neārstējami slimiem cilvēkiem.
