Divi neredzīgie uz ceļa braucamās daļas. Baltā spieķa diena Liepājā

Autovadītāji uz diviem cilvēkiem ar balto spieķi, kas mēģināja šķērsot ielu Liepājas centrā, reaģēja daudz sliktāk nekā pagājušajā gadā. Vai pie vainas bija lietus vai arī tas, ka vadītājiem nemaz tik bieži neiznāk sastapt neredzīgos ar spieķi? Liepājas Neredzīgo biedrībā uzskata, ka spieķis nav īpaši labi pamanāms. Taču saka – sabiedrība kopumā kļuvusi daudz uzmanīgāka pret neredzīgajiem cilvēkiem, ziņoja RUS.lsm.lv.

… Pulkstenis ir deviņi. Pelēks, lietains rīts. Saule it kā sen jau uzlēkusi, taču ir krēslaini. Jūras iela. Baltā spieķa akcija notika nelielā posmā no Kūrmājas prospekta līdz koncertzālei “Lielais dzintars” – tas ir apmēram trīssimt metru. Tajā piedalījās divi neredzīgie – Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis un Aigars Bušs. Abi – ar asistentiem. Katram gadījumam.

Māris paceļ uz augšu balto spieķi, dodot zīmi – autovadītāji, apstājieties, ļaujiet neredzīgajam pāriet ceļu! Un… nekas nenotiek. Mašīnu plūsma abos virzienos turpinās neapstājoties. Aigars stāv uz ietves apmēram simt metru tālāk, un – tas pats stāsts. Visbeidzot vadītāji tomēr pamana neredzīgos gājējus un apstājas. Neredzīgie, taustot ceļu ar bumbiņu baltā spieķa galā, šķērso ceļa braucamo daļu.

Jāatzīstas, Rus.lsm.lv  autore bija nedaudz apmulsusi, jo pirms dažām dienām Māris Ceirulis stāstīja, ka vadītāji pēdējos gados kļuvuši daudz uzmanīgāki.

Abās pusēs ielas posmam, kur notika akcija, stāvēja policijas patruļas. Apturēja tos, kuri nepievērsa uzmanību baltajam spieķim. Rus.lsm.lv autore pienāca tieši brīdī, kad policijas ekipāžās puiši beidza sarunu ar kādu vadītāju.

“Cenšamies kaut ko darīt, lai vadītāji ar cieņu izturētos pret cilvēkiem ar balto spieķi. Mēs te minūtes divdesmit stāvam, pagaidām tie, kuri palaiž neredzīgos pāri ielai,  un tie, kuri nepievērš uzmanību, ir apmēram līdzīgā skaitā. Ir tādi, kas ir neapmierināti, ka viņus apturam, bet ir arī tādi, kuri uzskata, ka tādas akcijas ir jārīko. Šis vadītājs, kurš tikko aizbrauca, teica, ka spieķi vienkārši nevar redzēt.

Bet… vadītājiem jābūt uzmanīgākiem. Tuvumā spieķis ir redzams.

Un kā autovadītājs teikšu – var redzēt, ja seko ceļam, kā pienākas. Sods par šādu pārkāpumu ir 15 līdz 70 eiro,” Rus.lsm.lv pastāstīja jaunākais inspektors Mārtiņš Muižnieks. 

Māris Ceirulis stundu ilgās akcijas beigās deva tādu pašu vērtējumu – apmēram puse vadītāju palaiduši neredzīgos pāri ielai: “Jā, ir sliktāk nekā pagājušajā gadā. Domāju, ka nozīme bija arī šodienas laikapstākļiem. Un pats baltais spieķis nav tik labi redzams. Tāpēc mēs gribam iniciēt starptautiskā standarta maiņu – lai spieķi būtu nevis balti, bet dzelteni, tādā pašā krāsā kā atstarojošās vestes, tad tie būtu redzami daudz labāk. Kad apstiprināja pašreizējo starptautisko standartu, tādu krāsu nebija.”

“Varbūt vadītāji tāpēc arī neapstājas, ka cilvēki ar balto spieķi tik bieži nemaz neiziet uz ielas? Bet, no otras puses, neredzīgie neiziet uz ielas, jo viņiem ir bail. Tāds, lūk, noslēgtais loks iznāk. Šoferi mūs redz reti, aizmirst par šo noteikumu punktu. Bet neredzīgie baidās, ka viņus nepalaidīs,” savu viedokli pauda otrs akcijas dalībnieks Aigars Bušs.

Abi neredzīgie, kuri šodien brīžiem bija gandrīz vai nāvinieki, vai, kā viņi paši teica, kaskadieri, parasti nešķērso ielu jebkurā vietā, lai gan satiksmes noteikumi viņiem dod tādas tiesības. Tomēr pa pilsētu ar balto spieķi pārvietojas patstāvīgi. Pa speciālajām līnijām uz ietves, kas palīdz orientēties, nonāk līdz luksoforam vai neregulējamai gājēju pārejai un tikai tad iet pāri ceļam. Tā ir drošāk.

Kā neredzīgajiem klājas Covid-19 epidēmijas laikā?

“Distancēšanos ievērot nevaram – mēs taču neredzam! Tāpēc atbildība šajā ziņā ir redzīgajiem. Ir neredzīgie un vājredzīgie, kuri cenšas vispār neiziet no mājām. Kāds to dara ar asistenta palīdzību, tagad ir iespēja uz noteiktu, lai arī ierobežotu laiku tādu piesaistīt. Bet trešais variants – pārvietoties patstāvīgi,” pastāstīja Māris Ceirulis.

Viņš uzskata, ka pēdējā laikā cilvēki sākuši izturēties pret neredzīgajiem daudz uzmanīgāk: “Bieži dzirdu – vai nevajag palīdzēt? Un atkarībā no situācijas vai nu pateicos un atsakos, vai arī lūdzu… parādīt… to vai to. Sabiedrība kļūst aizvien normālāka, un cilvēki bieži piedāvā palīdzību, kad redz, ka cilvēks it kā nepārliecināti jūtas. Zinu, ka daudzi neuzdrošinās piedāvāt palīdzību, baidās apvainot. Taču mūs neapvaino palīdzības piedāvājums, gluži otrādi!

Mēs ar prieku stāstām, ko un kā mēs redzam. Piemēram, es saku cilvēkiem, ka dažkārt, šķērsojot ielu, skatos ar ausīm. Šodien bija sarežģīti – vienā vietā starp mājām Jūras ielā var slikti dzirdēt… Mēs arī rīkojam seminārus, tādi bija pagājušajā un aizpagājušajā nedēļā Liepājas Universitātes studentiem, kuri mācās par sociālajiem darbiniekiem. Vadījām arī meistarklases – studenti ar aizsietām acīm un spieķīšiem pārvietojās pa Neredzīgo biedrību, varēja paši izjust, kā mums ir. Pēc tādām pastaigām viņi pa īstam iedziļinās. Neredzīgo sociālā rehabilitācija ir mūsu kopīgā lieta,” piebilda Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt