Vēl pirms gadiem septiņiem Nils Ušakovs biežāk bija aiz kadra un kā redaktors strādāja televīzijā. Partija “Saskaņa” tajā laikā nīkuļoja un bija gandrīz norakstāma. Šobrīd “Saskaņas centrs” ir zirgā, partija un Ušakovs ir nesaraujami jēdzieni, tāpat kā Ušakovs un Jānis Urbanovičs. Tieši viņš vairākus mēnešus lenca jauno censoni, ievērojis viņu Baltijas forumā. Un galu galā no žurnālistikas pierunāja pievērsties politikai. Sekoja panākumi Saeimā, tad uzvara Rīgā.
“Jūs kā žurnālists labi zināt, ka žurnālisti ir lielāki politiķi Latvijā nekā paši politiķi. Tāpēc viņam nekādas lielas pārvērtības nenotika,” norāda Urbanovičs.
Urbanoviča skatījumā viņa protežē prot mācīties un prot patikt. Lai arī Ušakovs tagad ir Rīgas domē, bet Urbanovičs Saeimā, abi strādājot tandēmā. Tā kopā arī pieņemts lēmums par, šķiet, vispretrunīgāk vērtēto Ušakova rīcību – iet parakstīties un tādā veidā rosināt referendumu par krievu kā otru valsts valodu.
Bijušais saskaņietis Jānis Jurkāns šādu rīcību gan sauc par partijas lielāko grēku, bet tā vienlaikus iezīmējot arī “Saskaņas centra” jauno seju.
“Tad, kad ienāca Ušakovs un citi, visa apvienība sāka kniksēt krievu virzienā un centās pielāgoties pūļa noskaņojumam. Vai tā ir labi, vai slikti? Grūti spriest – mēdz teikt, ka tautas balss ir Dieva balss, bet tautas balss, kā zināms, sita krustā arī Jēzu,” norāda Jurkāns.
Ušakovs nemaz neslēpj, ka viņš rūpīgi seko aptaujām, ko vēlas rīdzinieki, ļaužu noskaņojumu vērtē arī sociālajos tīklos, taču par vienu no Ušakova panākumu atslēgām nešaubīgi var minēt arī atbalstu Latvijas krievu mediju vidē. Avīzē “Vesti Segodna”, kā arī televīzijās TV5 un Pirmajā Baltijas kanālā, kuri seko pa pēdām mēra labajiem darbiem un kuros praktiski nav sastopama kritika.
Pats Ušakovs gan to skaidro šādi: “Nevar runāt, ka šie mediji mūs atbalsta. Viņi raksta par to, kas interesē viņu auditoriju. Un bieži vien tas pārklājas ar mūsu vēlētājiem.”
Tiesa, krievu medijiem Ušakovu ir vērts mīlēt ne tikai par to, ka viņš ir krievs. Rīgas pašvaldības uzņēmumi dāsnāk nekā citos medijos šeit izvieto savas reklāmas. Pērn, piemēram, TV5 ticis pie 119 tūkstošiem latu, Pirmais Baltijas kanāls – pie apmēram 100, bet “Vesti Segodna” – apmēram pie 93 tūkstošie latu, kas avīzei varētu būt ceturtā daļa no visiem gada reklāmas ieņēmumiem.
Ušakovs vienmēr iebildis, ka Rīgas uzņēmumi sniedz pakalpojumus rīdziniekiem, tāpēc arī reklamējas, tiesa, šis arguments īsti neiztur kritiku, jo tajā pašā laikā latviešu medijiem netiek pat puse šādas naudas.
Pirms vēlēšanām “De facto” arī veica eksperimentu, cenšoties avīzē “Vesti Segodna” izvietot, lūk, šādu izdomātu reklāmu. Tās teksts: “Ko noklusē Ušakovs? Desmit iemesli, kāpēc jūs pārstāsiet viņam uzticēties. Jau drīzumā jūs uzzināsiet to pirmie.”
Lai arī reklāmas izvietošana avīzei solīja vismaz 2000 latu ieņēmumus, pēc maketa ieraudzīšanas laikraksts to publicēt atteicās, sakot, ka tā nolēmusi vadība.
Līdzīgā veidā, var uzskatīt, nopirkts arī satiksmes darbinieku arodbiedrības LABA atbalsts. Ik gadu arodbiedrība saņem vairākus simtus tūkstošus no uzņēmuma “Rīgas satiksme”. Atdarot saņemtos labumus, arodbiedrība, piemēram, piedalās “Saskaņas centra” politikā pret valdību.
Tiesa, par spīti pat šādiem atklājumiem, Ušakova popularitāte nemazinās. Bet cik ilgi?
Es domāju, ka Ušakovs ir spēcīgs jauns līderis un sasniegs daudz, ja viņš gribēs augt un kļūt par īstu valstsvīru. Ja gozēsies saulītē, kā šobrīd, un turpinās būt populists, tad drīz arī norietēs,” uzskata Jurkāns.
Par to, kā Ušakova vadībā Rīgā pēdējos četros gados ir saimniekots, daudz neiebilst pat asākie “Saskaņas” kritiķi, taču gan Jurkāns, gan arī profesors Ojārs Skudra saredz kādu citu bīstamu tendenci: “Saskaņas centra” ideoloģiskā politika Latvijā nostiprina krievvalodīgo kopienu, nevis virza to uz saplūšanu ar latviešiem. Un šāda politika ļoti saskan ar kaimiņvalsts Krievijas vēlmēm.
“Iedzīvotāju prāti – tas ir stratēģisks resurss, un jautājums, vai tas novērsies vienā vai otrā virzienā. Tā ir tā lielā spēle,” skaidro Skudra. Un tas, viņaprāt, neesot vairs Ušakovs, kas veido šo stratēģiju: “Tie ir Maskavas konsultanti, vai nu no "Vienotās Krievijas", ar ko partijai ir līgums, vai nu citi, kuriem ir interesanti šeit bīdīt savu politiku. Domu tanku viņiem netrūkst.”
Abi “Saskaņas centra” līderi par šādiem secinājumiem vien pasmīkņā.
Es domāju, ka tas būtu pārāk liels kompliments par mūsu valsti, ka Krievija veidotu šeit speciālu politiku,” saka Ušakovs.
Krievijas polittehnoloģijas mafijai netic arī Jurkāns, taču pat neatkarīgi no tā, ir vai nav tā, un cik liela ir tās vara, viņš norāda, ka attīstība notikusi ačgārni. Ja pirms 20 gadiem visi domāja, ka kara veterāni nomirs, un 9.maija slavināšanas apsīks, tad tagad tā vēršas plašumā.
Un šeit zīmīgs ir kāds fragments no tikko klajā nākušās žurnālista Leonīda Jēkabsona grāmatas “Īstais Nils Ušakovs”, kurā publicēta mēra korespondence. 2008.gada augustā, Ušakovs, būdams Saeimas deputāts, adresētā vēstulē Pleskavas apgabala gubernatoram un Krievijas vēstniekam Latvijā, rakstījis šādi:
“Gribu izteikt Jums patiesu pateicību par iespēju piedalīties nometnē "Piemiņas sardze", ko jūs devāt 11 krievvalodīgajiem skolēniem un studentiem. (..) Krievvalodīgajai jaunatnei mūsdienu Latvijā sevišķi svarīgi nostiprināt savus sakarus ar savu Dzimteni Krieviju un saglabāt pareizu izpratni par Lielā Tēvijas kara notikumiem.”
