„Cilvēks mācījās Sociālās integrācijas valsts aģentūrā un pēc mācību beigām izgāja praksi “Rimi”. Un “Rimi” bija ļoti apmierināts ar šī cilvēka darbu, bija gatavs ņemt darbā, bet diemžēl šis cilvēks nevarēja stāties darba attiecībās,” šo gadījumu Labklājības ministrijas rīkotā pasākumā par cilvēku ar invaliditāti tiesībām izstāstīja biedrības „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere.
Tas notika ar cilvēku, kuram bija intelektuālās attīstības traucējumi. Šķestere vērsa klātesošo uzmanību uz absurdo situāciju – ierobežojumiem strādāt, ja cilvēks dzīvo valsts sociālās aprūpes centrā (VSAC).
Pirms nedēļas ministrijas rīkotajā sanāksmē šis gadījums raisīja diskusijas un arī Labklājības ministrijas valsts sekretāram Ingum Allikam radās jautājumi. Viņš piekrita, ka tiesības uz darbu ir neatņemamas tiesības ikvienam: “Es piekrītu par 200%. Mani tikai pārsteidz, ka es to dzirdu pirmo reizi. Pa 20 gadiem man būtu vajadzējis dzirdēt to, bet es to dzirdu pirmo reizi.” Viņš solīja pārbaudīt šo jautājumu.
Latvijas Radio noskaidroja problēmas būtību. Tieša aizlieguma strādāt pansionātos dzīvojošiem nav. Tomēr likumā noteikts –
ja cilvēks saņem atlīdzību, tad viņam par pakalpojumu, proti, dzīvi iestādē jāmaksā 85% no ienākumiem.
„Tas faktiski nozīmē, ka viņi strādā sava prieka pēc, nenopelnot ne centa. Un es uzskatu, ka tas ir muļķīgi, un arī mēs kā organizācija uzskatām, ka tas ir muļķīgi,” saka Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” vadītāja Gunta Anča.
Viņa arī norāda –
no vienas puses, valsts iegulda līdzekļus cilvēku mācībās, bet, no otras puses, ierobežo iespējas strādāt.
„Tomēr ir jāsaprot, ka Latvijā ir ļoti maz iespēju cilvēkiem ar diezgan smagu invaliditāti dzīvot sabiedrībā, saņemt nepieciešamos aprūpes pakalpojumus, ja būtu viņam tā iespēja strādāt. Tādēļ daudzi no viņiem dzīvo ilgstošās aprūpes iestādēs. Un tajā brīdī, kad sāk strādāt, viņiem pilnībā tiek atņemti ienākumi, jo ar tiem tiek samaksāts par dzīvošanu šajā iestādē,” stāsta Anča.
Sazvanīts šonedēļ, Labklājības ministrijas valsts sekretārs Alliks aicina sazināties ar ministrijas atbildīgajiem departamentiem. Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs saka – žēl, ka viņš nebija sanāksmē, jo droši vien būtu oponējis par ierobežojumiem strādāt. Par konkrēto gadījumu, kad cilvēks mācījies un ieguvis iespēju strādāt, taču to nevarēja, ministrijai nav zināms. Jautājums esot arī, kad tas notika.
„Tur jāiedziļinās tajā konkrētajā gadījumā, kāpēc tas bija noticis. Jo es īstenībā saskatu vienkārši sadarbības fiasko tādā kontekstā. Jo tad par šo konkrēto cilvēku mēs varētu uzrunāt pašvaldību, ja viņš strādājis, ja viņš visu apguvis, ja viņam ir darba vieta, tad kāpēc viņš bija joprojām atradies VSAC, kāpēc viņam nebija nodrošināts grupu dzīvoklis. Tur tas jautājums,” norāda Ivanovs.
Ministrijas pārstāvis gan piebilst – ja sociālās aprūpes centru klienti var strādāt, tad reti pilnu slodzi.
Savukārt, ja cilvēks strādā daļēja laika darbu vai pāris stundas dienā, tad 85 % no saņemtā jāmaksā iestādei neesot. Ministrija jau šobrīd aicinot tādos gadījumos iestādes nepiemērot šo nosacījumu: „Ja viņam ļauj viņa funkcionālo traucējumu raksturs izvēlēties arī daļēja laika darbu kaut kādu, ko viņi arī praktizē un izvēlas, piemēram, strādājot pie zemniekiem, strādājot dažās arī sociālās uzņēmējdarbības formās, un tad,
ja viņi daļēji strādā tur, tad viņiem netiek piemērots šis nosacījums, ka viņam jāmaksā par pakalpojumu.
Jo tas tomēr ir uzskatāms, ka tā ir viņa profesionālo prasmju attīstība, un tad viņi nestrādā pilnu dienu, bet nāk uz turieni, piemēram, stundu vai divas strādāt.”
Tiesa, likumā tas nav atrodams. „Varbūt šis nosacījums jāpilnveido, atrunājot to, par ko es tikko ieminējos. Ja ir daļēja nodarbinātība, tad, piemēram, to nepiemēro. Vienkārši mēs nodarbojamies ar interpretāciju.
Un tad mēs no savas puses varam teikt, ka mēs šo pantu precizēsim, lai tādu pārpratumu vairs nebūtu,” saka Ivanovs.
Ivanovs izstāsta arī piemēru, kad pašvaldība ir ieinteresēta nodarbināt cilvēku, piešķir dzīvokli un ļauj viņam izmēģināt patstāvīgu dzīvi. Savukārt Valsts sociālās aprūpes centrs šo cilvēku izlaiž, pārtraucot pakalpojumu, piemēram, uz gadu. Tad cilvēkam, izmēģinot patstāvīgu dzīvi, saglabājas iespēja atgriezties institūcijā bez kādām grūtībām.
Visām pašvaldībām, kuras piedalās deinstitucionalizācijā, jānodrošina dzīvesvieta cilvēkiem, kas pamet iestādes. Ja tas ir ārpus šī projekta, tad ministrija gatava par katru cilvēku cīnīties un runāt ar pašvaldību, uzsver Ivanovs.
Tādēļ Labklājības ministrija aicina ziņot, sastopoties ar līdzīgiem gadījumiem.
