Labrīt

LR korespondents Uģis Lībietis par Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanos Singapūrā

Labrīt

ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes

Barkavas pagasta Brīvības iela: vecākā, garākā, kā arī centrālā iela Barkavā

Brīvības iela Barkavā - dzīvīga, rosīga visos laikos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem un 5 mēnešiem.

Vecākā un garākā Madonas novada Barkavas pagasta iela - Brīvības iela - savu nosaukumu ieguvusi pirmās brīvvalsts laikā un to kopš tā laika nav zaudējusi. Ap šo centrālo ielu izveidojās Barkavas centrs, un arī tagad šajā ielā ir visas galvenās pašvaldības iestādes, turklāt arī pansionāts, kur dzīvo vecāka gadagājuma ļaudis, arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Lai arī pagasta centrā reiz dzīvojuši tik daudz cilvēku kā šobrīd visā pagastā, iela joprojām dzīvīga.

Vienmēr rosīga iela, savulaik te bijis tirgus placis, aptieka, krogs. Vismaz daļai vietējo cilvēku, kuru jaunība noritēja sešdesmitajos gados, spilgtākās atmiņas par šo ielu saistās ne ar tirdzniecības centra uzbūvēšanu un jaunās pagastmājas veidošanu, bet gan ar ko citu – Kultūras namu.

„Balles jau te notika. Te precēti cilvēki nāca, briesmīgi saviesīgi te bija, brauca Valmieras teātris, mums te vienmēr labi bija. Oktobra svētki, tādas apsveikšanas bija, tad 8.marts bija. Tad gājām kādreiz mazgāt to Kultūras namu, bonierēt grīdu,” atceras barkaviete Nellija Mālniece. Kad strādājusi padomju saimniecībā „Barkava”, uz ballēm gan bieži netika, jo bija jāstrādā garas maiņas. Nellija Brīvības ielā Barkavā viesojusies daudz. Taču pēdējos gadus viņa pati šajā ielā dzīvo – Barkavas pansionātā pašā pagasta centrā.

„Šeit bija sovhoza laikā kantoris. Likvidējās saimniecības, ēka brīva, un pagasta priekšsēdētājs izdomāja, ka vajadzīgs laikam pansionāts, jo veco cilvēku arvien vairāk paliek, kuriem vajadzīga aprūpe, un tā mēs te esam no 1995.gada,” stāsta Barkavas pansionātu vadītāja Ināra Juška. Tā ir Madonas novada iestāde, un te mīt lielākoties gados vecāki novadnieki, arī cilvēki ar kustību traucējumiem.

 „Jums ir būtībā pansionāts centrālajā ielā, kādreiz bija nelāgā prakse, ka pansionāti tiek paslēpti lauku teritorijās. - Nu jā, sākumā jau tā bija, ka viens otrs skatījās, kāpēc šeit, bet vieta bija, telpas bija, tā mēs pamazām sākām šeit,” sarunā skaidro Juška.

Ceļš pie barkavietes Nellijas Mālnieces ved pa pansionāta gaiteni. Nellija pansionātā dzīvo četrus gadus, kā pati saka - slimības dēļ. Istabu viņa dala ar vēl vienu kundzi. ''Es palasu kaut ko, citi grāmatas lasa, bet es pēc insulta nevaru. Es kaut ko paņemu, žurnālus. Es jau citiem iedodu arī žurnālus'', stāsta Nellijas kundze, kura iepriekš dzīvojusi netālajos Zaļmežniekos pie Saukas purva. Padomju saimniecībā „Barkava” strādājusi jaunībā, sešdesmitajos gados:

„Nebija tik slikti, bet darbs bija ļoti smags sievietēm. Lauku darbi visādi. Tagad, kā jāsaka, tādus darbus nestrādā. Tad es aizgāju uz tehnikumu – tehnisko skolu uz Rēzekni, tad es izmācījos par piensaimnieku, tad es strādāju līdz saslimšanai. Septiņus gadus nostrādāju „Cesvaines pienā”. (..) Es neesmu bijusi precējusies. Tad bija brāļa bērni, viņi bija mazi, vajadzēja palīdzēt. Es biju tāda izdevīga, tad viņi paaugās, septiņi gabali viņi man bija. Vairāk palīdzēju tam (brālim), kuram pieci bērni bija. Es laba tante biju.”

Veselības problēmas saasinājās, un Nellija sāka dzīvi pansionātā. Tiesa, viņa ik pa laikam pamet pansionātu, lai dotos palīdzēt vienam no saviem brāļiem ar dārza darbiem.

Vai var justies labi un brīvi, dzīvojot pansionātā Brīvības ielā?

„Tā reizēm jau liekas, ka nē, es aizbraucu mājās, padzīvoju kādas vairākas dienas, bet tad man gribas uz šejieni. Kāpēc, es nezinu, laikam jūtos jau piederīga,” viņa secina.

Šajā pašā mājā, kur atrodas pansionāts, ir arī Barkavas bibliotēka, to vada Rita Moroza:

„Brīvības iela visos laikos mums ir bijusi Brīvības iela. Visa apbūve mums notika ap Brīvības ielu.

Kādreiz arī šeit Brīvības ielā bija Priekuļu izmēģinājumu stacijas izmēģinājumu iecirknis, kur Barkavas mālainajā zemē tika izmēģinātas jaunākās graudaugu šķirņu sēklas.”

Arī bibliotēkas vadītāja zina un atceras, ka sešdesmitajos gados kultūras namā bijušas lielas balles un citas izklaides:

„Es vēl no savas bērnības atceros, mums te no Rīgas veda, lielo ekrānu uzstādīja, stadions bija tur, kur tagad ir tirdzniecības centrs, tad mēs gājām, visi skatījāmies ''Trīs muskatierus'' lielajā ekrānā.”

Vai tagad dzīve pierimusi? Rita Moroza teic, ka nē.

Ļoti aktīva ir skolu sporta dzīve, Kultūras namā darbojas dažādi pulciņi, ir jauniešu biedrība un sieviešu klubiņš.

Brīvības ielā Barkavas pagastā atrodas ne tikai nozīmīgas pašvaldības iestādes, veikals un  dzīvojamās ēkās:

„No Barkavas braucot uz Madonu, mums ir degvielas uzpildes stacija, līdz ar to mēs esam priviliģētākii nekā citi mazie pagasti. Es domāju, ka tas ir ļoti vajadzīgs, arī lauksaimniekiem. Lielie lauksaimnieki, es domāju, degvielu iegādājas tieši no piegādātāja, bet pārējiem iedzīvotājiem tas ir ļoti labi”.

Brīvības ielā Barkavā vēl pirms septiņiem gadiem atradās vēl kāda nozīmīga lieta, ko apmeklēja vietējie iedzīvotāji un kas tika apzagta. Tas bija bankomāts, kurš, kā vēstīja ziņas, atradās vienā ēkā ar pansionātu un bibliotēku. Bankomāta pagastā vairs nav.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti