Volframs, kurš starptautisku atzinību guvis, sākot datorprasmēs balstītas matemātikas apguves programmas izstrādi, stāstīja, ka matemātiskā domāšana veicina skaidroja, ka matemātika ir process ar četriem posmiem: jautājuma izvirzīšanas, abstrahēšnas jeb uzdevuma pārveidošanas vispārsaprotamā formā, atbildes iegūšanas un tad risinājuma atgriešanas pie tā matemātiskās formas.
Taču 80% gadījumu, pēc ekspertā teiktā, matemātiku māca nepareizi, paliekot tikai pie aprēķināšanas. Patiesībā šo uzdevumu biežāk vajadzētu veikt ar tehnoloģiju palīdzību, par mācību mērķa prioritāti izvirzot spēju abstrahēt, analizēt un interpretēt uzdotos jautājumus.
“Matemātika ir kas vairāk par rēķināšanu. Ja jauksim abus jēdzienus, mācīsim nepareizo priekšmetu. Ja, piemēram, izmainot tikai vienu no konkrēta vienādojuma elementiem, to vairs nevar atrisināt pat tie, kas gadiem ilgi mācījušies matemātiku, tas pārsteidz un parāda, ka mācām priekšmetu nepareizi,” pauda Volframs.
Pēc viņa domām, labākais veids, kā pareizi mācīt matemātiku, ir sasaistīt tās apguvi ar datoru lietošanu. To gan esot viegli pārprast, norādīja pētnieks.
“Daudzi uzskata, ka datora izmantošana skolā var pārņemt mācību procesu un aizstāt skolotāju, taču šobrīd runājam par izmaiņām, kas nepieciešamas svarīgā mācību priekšmetā. (..) Mācības jāsasaista ar datoru lietošanu, nevis tikai jāmācās ar datoru palīdzību – ierīces jāizmanto darbam, nevis jāmēģina ar tām sacensties,” norādīja Volframs.
Līdz ar datoru izmantošanas aprēķiniem eksperts matemātikas apguvi ieteica saistīt ar kodēšanu, veidot uzdevumus, kas saistītu skolēnu interesi un būtu saprotami skolotājiem, kā arī izmantot matemātiku citos mācību priekšmetos.
Savukārt Latvijas izglītības jomas eksperti raidījumā atzina, ka valstī ir gan tādi skolotāji, kas matemātikas mācīšanai cenšas atrast neierastus risinājumus, gan tādi, kas par gana labām atzīst gadu desmitiem pārbaudītās metodes un nav gatavi mainīties.
Piemēram, Dobeles Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotājs Kristaps Auzāns stāstīja, ka, ieviešot praktiskus uzdevumus brīvā dabā, vēlas panākt, lai skolēni stundas laikā maksimāli mācītos, sadarbotos savā starpā un ņemtu vērā pieļautās kļūdas. Savukārt Jaunpils vidusskolas skolotāja Gunta Kāle sprieda, ka jaunas metodes nav peļamas. Taču, tā kā pieredze liecina, ka arī viņas metodes ir labas, viņa plāno turpināt darbu ar tām.
Toties mācību konsultante un nodibinājuma “Iespējamās misijas” valdes locekle Zane Oliņa vērtēja, ka izglītība būtu jāuztver kā pieredzes paātrinājums, nevis kā piespiedu process. Skolotājiem jāspēj motivēt bērni un paskaidrot viņiem, kā konkrētās zināšanas pielietojamas praksē jau šobrīd, nevis kā tās noderēs pēc deviņiem vai desmit gadiem.
“Mums Latvijā nav resursu, lai varētu atļauties strādāt ar “iekalšanas” metodi,” piebilda Oliņa.
Iepriekš vēstīts, ka visvairāk privātskolotāju saviem bērniem vecāki algo tieši matemātikā. Pašu skolotāju viedokļu par sava priekšmeta grūtumu jau iepriekš dalījušās – vieni par iemeslu vājajām zināšnām atzina mazo stundu skaitu. Bet citi lēsa, ka tiek mācīta novecojusi matemātika un tikai satura revolūcija ļaus beidzot sasniegt labus rādītājus arī starptautiskās zināšanu pārbaudēs.
Pētījumu aģentūras SKDS veiktā aptauja liecina, ka 49% respondentu par svarīgāko, kas bērnam jāiemācās matemātikas stundās pamatskolā, uzskata prasmi atrast risinājuma formulas un tās pielietot. 30% aptaujāto domā, ka svarīgāka tomēr ir faktu zināšana, bet 21 % nav konkrēta viedokļa par jautājumu.
Arī raidījuma veiktā skolēnu aptauja parādīja, ka bērniem matemātikas priekšmets kļūst saistošs brīdī, kad iegūtās zināšanas iespējams pielietot praktiskajā dzīvē, piemēram, veidojot mūzikas akordus, nevis tad, kad jāapgūt sausi fakti, jāpārbauda mājasdarbi vai jārēķina iepriekšējo gadu eksāmenu uzdevumi.
