Zemnieku saimniecība "Kūdrāji" Aizputes novadā tika izveidota deviņdesmito gadu sākumā. Tagad tajā strādā visa saimnieces Ināras Jansones ģimene. Daudzu gadu garumā iekrāta vērtīga pieredze, ne tikai radot bioloģiski audzētus produktus ar pievienoto vērtību, bet ievērojot arī mūsu senču zināšanas.
"Mēs pārstrādājam graudus un tos fasējam. Audzējam kviešus, rudzus, miežus un auzas. Vienīgais auzas nepārstrādājām. No Austrijas pasūtījām akmens dzirnavas. Ražojam miltus, mannu, putraimus un grūbas," stāsta saimniece.
"Kūdrājos" šogad labi pārziemojusi arī sētā labība. Izrādās, tam ir savs izskaidrojums, stāsta Ināra Jansone. Zemnieku saimniecībai pašai ir savs graudu sēklas materiāls un neko no malas neiepērk. Kāpēc labība neizsala arī tad, kad Latvijā postā aizgāja lielas platības, atklāj saimniece:
"Grauds zina, ka tas iesēts uz ziemu un tam jāiztur dabas untumi un sals, tāpēc grauds dzen dziļo sakni. Tagad modernās sēklas, ko izmanto lielie konvencionālie zemnieki, ir tādas, kas zina, ka tās mākslīgi pabaros. Mēs arī laistām ar vircu, ecējam utt. Tas pats par sevi saprotams, bet mūsu graudi tomēr neizsala.”
Šajā nedēļas nogalē zemnieku saimniecība „Kūdrāji” sēs zirņus un auzas, arī tam ir savs pamatots izskaidrojums, turpina Ināra Jansone. "100. dienā cenšamies iesēt zirņus. Mēs sēsim agrās auzas ar zirņiem. Arī pērn tā izdevās iesēt, un tiešām tārpu bija mazāk."
Lai arī bioloģiskajiem saimniekiem ražas var būt svārstīgākas un mazākas, kopumā iegūtais no dažādiem graudiem izlīdzinās, stāsta saimniece. Šajā pavasarī zemniekiem ir labvēlīgi laika apstākļi un augsne ir piemērota sējai.
