Bez miesas bojājumiem neskaitās? Atbildība par seksuālo uzmākšanos - robs Latvijas likumos

Cilvēki, kuri publiskās vietās apgrābsta vai kā citādi seksuāli aizskar pilngadīgas personas, var neuztraukties par savas vardarbības sekām. Atbildība par pilngadīgu personu šāda veida aizskaršanu nav paredzēta ne Latvijas Krimināllikumā, ne Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Igaunijā un Lietuvā tam ir specifisks pants. Tiesībsargājošās institūcijās neuzskata, ka tā ir problēma, tikmēr tiesību eksperti ir pārliecināti, ka šādos gadījumos bieži piesauktais sīkais huligānisms vai huligānisms atbildību par seksuālu aizskaršanu neparedz.

Bez miesas bojājumiem neskaitās? Atbildība par seksuālo uzmākšanos - robs Latvijas likumosJustīne Savitska

     

     

     

    ĪSUMĀ:

    "2016. gadā, braucot ne ļoti piepildītā trolejbusā, man blakus nostājās vīrietis, kurš mēģināja savu roku palikt zem manas kleitas. Es viņu atgrūdu, bet, protams, biju ļoti nobijusies, [vēlāk] gaidīju, kad kāds man atnāks pretī uz trolejbusu," atceras Rūta, kura par vīrieti trolejbusā neziņoja uzreiz.

    "Dzirdēju radio informāciju no policijas, ka viņi lūdz atsaukties lieciniekus, jo turpat, kur tas man notika, bija parādījies varmāka, kurš uzmācās vairākām meitenēm, tajā skaitā – nepilngadīgām. Tad es sajutos vainīga, ka es nebiju ātrāk aizgājusi, un tad es piezvanīju [Valsts] policijai un aizgāju pastāstīt par to savu gadījumu," stāsta sieviete.

    Rūta atceras, ka Valsts policijas iecirknī pret viņu izturējās labi:

    "Mani intervēja sieviete, tā intervija kopā bija kādas 15 - 20 minūtes. Viņa jautāja, lai aprakstu šo vīrieti, kā viņš izskatījās, kāds bija apģērbs. Viņa mēģināja to pēc iespējas pieklājīgāk un cilvēcīgāk darīt un bija arī ieinteresēta uzzināt to informāciju.

    Es pieņemu, ka tas gan jau ir vajadzīgs, bet tur es saņēmu arī tādus jautājumus, piemēram, kas man bija mugurā un vai es esmu droša par to, ko viņš man mēģināja darīt?"

    Policijā teikuši, ka tas visdrīzāk neesot tas pats cilvēks, ko viņi meklē. Rūtas iesniegumu, protams, pieņēma, bet "uzreiz viņi gan piebilda, ka, visticamāk, tā kā es neesmu nepilngadīga, neko viņi nevarēs ierosināt, maksimāli tas, ko viņi varētu ierosināt, ir sīkais huligānisms."

    Pēc nedēļas Rūta saņēma policijas atbildi:

    "Izskatot jūsu iesniegumu, tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt Kriminālprocesu." Tālāk nosaukts Kriminālprocesa likuma pants un punkts, kas neļauj sākt kriminālprocesu, jo nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

    "Tur arī nebija nekādas atbildes par administratīvo [pārkāpumu], kas būtu tas [sīkais huligānisms], jo nebija noskaidrota personība šim cilvēkam. Tā arī šis viss beidzās," stāsta Rūta.

    Negatīvā pieredze liek zaudēt ticību policijai

    Vai būtu bijis citādi, ja Rūta uz policiju pirmajā reizē būtu devusies uzreiz? Par to šobrīd ir grūti spriest. Tomēr viņas stāstītais parāda vienu no iemesliem, kādēļ cilvēki nevēršas pēc palīdzības – Rūta līdzīgu aizskārumu piedzīvoja atkārtoti, un šoreiz policijai neziņoja vispār.

    "No rīta ap pulksten astoņiem vīrietis mēģināja mani apgrābstīt Pļavniekos – pagalmos pie kāpņutelpām. Es jau sapratu, ka pēc tā [iepriekšējā] gadījuma nav vērts rakstīt policijai, jo tas ir iztērēts laiks, pats jūties ļoti nekomfortabli vēlreiz to visu stāstot, un rezultāta nekāda," uzsver sieviete.

    Rūta neuzskata, ka policija var viņai palīdzēt. "Kamēr man nenodara miesas bojājumus, tas neskaitās. Būtībā tu vari paļauties pats uz sevi," viņa saka.

    Policija paļaujas uz huligānisma, seksuālas vardarbības un vajāšanas pantiem

    Valsts policijas Dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Oļegs Lavčinovskis

    Vai Rūtas spriedums par policijas nespēju ir pamatots? Valsts policijas Dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Oļegs Lavčinovskis atbild, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi:

    "Jo speciāla panta nav. Tur var būt sīkais huligānisms – administratīvais, tur var būt huligānisms, tur var būt seksuāla vardarbība. Pie noteiktiem nosacījumiem – arī vajāšana. Ja tiešām tas būs vietā, kur ļoti daudz cilvēku, viss saspiests, grūti būs pierādīt, ka viņš tīšam apgrābstīja kādu citu cilvēku."

    Rīgas pašvaldības policijas Administratīvās pārvaldes profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks Egīls Vidriks atbild, ka "ar trolejbusiem nav nemaz tik traki, jo šobrīd vismaz Rīgā ir novērošanas kameras sabiedriskajā transportā".

    Vidriks saka, ka "var mēģināt rakstīt [policijai], protams, atcerēties – laiks, maršruts, [transporta] kārtas numurs. Jo tad, sazinoties ar "Rīgas satiksmi", iespējams ir iegūt videoierakstu, kur sieviete var atpazīt, kurš tad ir tas starp tiem, kas kāpj ārā, bija tas, kas viņu šādā te veidā gramstījis".

    Pašvaldības policijas pārstāvis gan skaidro, ka sabiedriskā transporta videokameru attēls pagaidām neesot tik kvalitatīvs, lai varētu atpazīt cilvēka seju un viņu identificēt pēc šī kadra. Bet varot mēģināt atpazīt pēc apģērba. 

    Šāds uzmākšanās gadījums arī ir Rūtas pieredzē – šoreiz viņa paziņoja pašvaldības policijai, bet atkal nekā. Rūta brauca sabiedriskajā transportā un pamanīja, ka kāds vīrietis mēģina apgrābstīt citu pasažieri.

    "Es skaļi ierunājos par to, apturēju viņu. Viņš man sāka draudēt, izteikt lamuvārdus. Es viņu nofotografēju un iesniedzu Rīgas pašvaldības policijas aplikācijā.

    Tikai pēc kādām 20 minūtēm, pusstundas man zvanīja policija un jautāja, kur es esmu? Tā kā es vairs neesmu tramvajā, viņi teica, ka tad – neko darīt," stāsta Rūta.

    Rīgas pašvaldības policijā iesaka panākt, ka vainīgais aizmūk

    Egīls Vidriks

    Ko īsti darīt cilvēkam, kuru sabiedriskajā transportā kāds apgrābsta? Pašvaldības policijas pārstāvis Vidriks iesaka pievērst apkārtējo uzmanību un cerēt, ka vainīgais tādēļ aizmuks vai kāds to izmetīs ārā.

    "Es domāju, šādā situācijā maksimāli jāpievērš apkārtējo uzmanība. Nevis vienkārši klusēt un ciest – jā, mani tagad te kaut kur grābsta, grābstīs tālāk jeb nē – izkāps ārā, vai es te pavirzos nost? Vienkārši skaļi – ko jūs darāt! Ko jūs atļaujaties? Un tamlīdzīgi. Lai visi apkārtējie skatās. Kāpēc jūs lienat man zem svārkiem? Tad, kad visi cilvēkam sāks skatīties virsū, nu ticiet man, viņš aizbēgs. Psiholoģiski tas ir šausmīgi smagi. Un, ja tur vēl izrādīsies pāris zēni no pareizajiem – normālajiem, viņi paši viņu izvilks ārā, izsviedīs. [..] Jo nu noķert – nu teorētiski, būs [jūlijā] jaunais [Administratīvās atbildības] likums, un it kā šādos gadījumos pieturēt to cilvēku, līdz atbrauc policija, un nodot viņiem viņi [sabiedrības locekļi] varēs, un par to nebūs atbildības," stāsta Vidriks.

    Ja policija ierastos, Vidriks skaidro, uzklausītu liecinieku liecības, lūgtu cietušās personas iesniegumu, prasītu iespējamā pārkāpēja paskaidrojumu – ko darījis, kāpēc. "Tālāk izmeklēšana. Būs par to pašu huligānismu," norāda Vidriks.

    Policija: seksuālas uzmākšanās gadījumu "nav daudz"

    Gan huligānisms Krimināllikumā, gan sīkais huligānisms Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir ļoti plaša norma. Tiesu nolēmumos lasāms, ka sauc pie atbildības par atkailināšanos sabiedriskās vietās, alkohola lietošanu, kautiņiem, lamāšanos, demolēšanu, šaudīšanos ar gaisa pistoli. 

    Rīgas pašvaldības policijai esot grūti spriest, vai likumā kaut kas jāmaina un jāiekļauj speciāls pants vai punkts par seksuālu uzmākšanos, lai tā aizsargātu pilngadīgas personas. Pirmkārt, tādēļ, ka viņi ar šādiem nodarījumiem nesaskaras, saka Egīls Vidriks.

    "Pamatā strādājam uz ielas, un tādā publiskā vietā… Nezinu, varbūt Latvijā mentalitāte tāda, [ka] nav īpaši pieredzēti tādi gadījumi. Mēs vispār esam visi tādi diezgan atturīgi, un publiskus uzmākšanās gadījumus mums nav [bijis jāskata], mums arī iesniegumu tādu nav," norāda Vidriks.

    Valsts policijā seksuālu uzmākšanos neuzskata par aktuālu problēmu. Oļegs Lavčinovskis atzīst, ka statistikas gan policijai nav, "jo nav atsevišķa panta un atsevišķi viņi [šādi gadījumi] netiek uzskaitīti." Bet, ja tādi gadījumi esot, tad tādu "nav daudz," uzskata Lavčinovskis. 

    "Es neredzu šobrīd, ka šī problēma ir tik samilzusi, ka būtu nepieciešams speciāli mainīt likumu. Protams, par to var diskutēt, un te arī nevajag ieviest likumu, tikai lai viņš būtu – tāpēc ka kaimiņiem ir, tāpēc mums arī vajag," norāda Valsts policijas pārstāvis.

    Igaunijā kopš 2017. gada vasaras reģistrēti 85 seksuālas uzmākšanās gadījumi 

    Iluta Lāce

    Statistikas par seksuālu aizskaršanu Latvijā nav. Igaunijas Sodu kodeksā seksuālās uzmākšanās pants stājās spēkā 2017. gada vasarā. Igaunijas Tieslietu ministrija informēja, ka pie viņiem visbiežāk cilvēkus šādi aizskar tieši publiskās vietās – uz ielas vai sabiedriskajā transportā. 2018. gada noziegumu uzskaitē redzams, ka visas cietušās bija sievietes. Kopš normas stāšanās spēkā policija ir reģistrējusi 85 gadījumus.

    Iluta Lāce, kura vada biedrību "Centrs Marta" un ar vardarbības jautājumiem strādā gadiem, uzskata, ka 85 gadījumi ir daudz.

    "Tas ir nozīmīgs skaits mazai valstij. Jo mēs redzam, ka [Latvijā] jau ar ļoti nopietniem vardarbības gadījumiem nav tā, ka sievietes vērstos [pēc palīdzības] un ticētu, ka tiesībsargājošās institūcijas varētu viņām palīdzēt. Divu trīs gadu laikā – tomēr tas ir labs rādītājs, tas nozīmē, ka [Igaunijā] ir uzticēšanās. Un tas ar to sākas – ja mēs radām labvēlīgu likumisko vidi un iedrošinām [cilvēkus] un pasakām cilvēkiem, jā, mēs kā valsts neatzīstam šāda veida darbības, mēs nostājamies jūsu pusē, tas nav pieņemami, - tad arī veidojas uzticamība un ticība, ka kaut ko var mainīt, drosme vērsties pēc palīdzības," stāsta Lāce.

    Indra Gratkovska

    Latvijas Tieslietu ministrijā tomēr uzskata, ka ar likumiem viss ir kārtībā. Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska norāda, ka vaina ir policijas pusē.

    "Jautājums vairāk par to, vai cilvēki ir pietiekami zinoši, ka par tādiem gadījumiem ir jāziņo, un vai viņi to dara. Un ja viņi to dara –  kāda ir policijas rīcība un reakcija. Ja policija saka – par šādu gadījumu atbildības nav un mēs neko nevaram darīt, tad iestājas situācija, ka cilvēki pārstāj par to ziņot. Tā ir normāla reakcija.

    Mums [Tieslietu ministrijai] šobrīd nav pamata domāt, ka [regulējums] varētu būt nepietiekams, jo ir gan krimināllikumā attiecīgais pants par huligānismu, gan arī administratīvo pārkāpumu kodeksā ir šāds pants.

    Tādi fakti, ka šādi gadījumi netiek aptverti ar šo pantu, nav līdz šim [pie mums] nonākuši un nav pamata domāt, ka šis pants ir interpretējams tik šauri."

    Eksperte: Krimināllikums atbildību par šādu aizskārumu neparedz

    Valentija Liholaja

    Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Valentija Liholaja, vērtējot vai uz Rūtas piedzīvoto sabiedriskajā transportā attiecas kāds Krimināllikuma pants, sāk ar 160. pantu – "Seksuāla vardarbība".

    "Nu lūk – "apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni" – tas viss it kā būtu atbilstošs šai situācijai. Taču atbildība paredzēta pie zināmiem nosacījumiem – tas notiek, vai nu izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli, vai arī pret personas gribu. Pret personas gribu - tas nozīmē, ka tur ir vai nu vardarbība, vai vardarbības piedraudējums, vai vainīgā persona izmanto autoritāti, uzticību vai citādu ietekmi.

    Tātad, ja mēs pieņemam, ka tas ir svešs cilvēks, tad nekādas vardarbības un draudu tur nav, vismaz neizskanēja. Tas nozīmē, ka šis pants pēc nosacījumiem neatbilst."

    Krimināltiesību ekspertes ieskatā Rūtas gadījumā nevar runāt arī par kriminālsodāmu huligānismu, jo Krimināllikuma 231. pantā ir minēta "acīmredzama necieņa pret sabiedrību vai bezkaunība, ar to tiek traucēts cilvēku miers, uzņēmumu, iestāžu darbs, tātad – arī kriminālsodāms huligānisms prasa citus nosacījumus," secina Liholaja.

    Tātad – krimināllikumā par tādiem seksuāliem aizskārumiem, kurus piedzīvojusi Rūta, atbildība nav paredzēta. 

    Lai redzētu, ko par to domā tiesa, var aplūkot anonimizēto tiesu nolēmumu datubāzi. 2019. gadā, meklējot pēc huligānisma panta, atrodams viens potenciāli līdzīgs gadījums Rēzeknes tiesā. Iereibis cilvēks ieradās veikalā un "uzmācās pārdevējām, mēģinot satvert viņas ar rokām un pieprasot buču." Krimināli sodāma huligānisma sadaļā šis cilvēks visdrīzāk nonāca tādēļ, ka turpinājumā ķērās pie preču plauktiem un meta tās uz grīdas – "izņēma no saldētavas trīs saldējumu “Mājas plombīrs” paciņas, saspaidīja tās un nometas uz grīdas, saplēsa vienu iepakojumu cepumu “Bevita” un vienu košļājamās gumijas“Orbit” paciņu." Kad viena no pārdevējām centās to pārtraukt, cilvēks saķēra viņu aiz rokām.

    Arī "sīkā huligānisma" pantā atbildība par seksuālu aizskaršanu nav paredzēta

    Juris Stukāns

    Skaidrojumu par Administratīvā pārkāpuma kodeksā ietverto sniedz Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnesis Juris Stukāns:

    "Ai, ja nu kas, tad mēs pievilksim sīko huligānismu. Tā ir nepareiza pieeja! Jo jebkurš normāls cilvēks, izlasot, kas ir sīkais huligānisms, neielasīs, ka tur ir domāta šāda veida uzmākšanās."

    Stukāns skaidro, ka sabiedrības intereses būtu aizskartas, ja, piemēram, konflikta dēļ trolejbuss būtu spiests apstāties: "Jo Augstākā tiesa par huligānismu viennozīmīgi pateica jau 2014. gadā, ka pati par sevi vienas personas aiztikšana – tur bija miesas bojājumu nodarīšana – nevar būt huligānisms. Huligānisms ir saistīts ar sabiedriskās kārtības traucēšanu."

    Ja vēlamies, lai par šāda veida uzmākšanos būtu paredzēta administratīva atbildība, sīkā huligānisma pantu vajadzētu papildināt ar šādu punktu "un noformulēt, ko mēs saprotam ar uzmākšanos", iesaka tiesnesis Stukāns.

    Rūta jūtas spiesta mainīt savu ikdienu, lai izvairītos no vardarbības

    Seksuālas uzmākšanās gadījumi Latvijā ir, cik daudz – to nezinām, bet policijā cilvēki nevēršas, visticamāk, tādēļ, ka atbildība par to likumā nav paredzēta. Lai kaut ko mainītu, iesaistītie gaida sabiedrības pasūtījumu – iesniegumus, jautājumus, diskusijas, materiālus medijos.

    Rūta tikmēr ir nopirkusi gāzes baloniņu pašaizsardzībai.

    "Pēc tā visa es esmu ieguvusi tādu sajūtu, ja man kāds stāv pārāk tuvu, es kļūstu ļoti tramīga.

    Tajā pagalma gadījumā es mainīju maršrutu. Es turpmāk braucu vienu pieturu tālāk, jo biju ļoti bailīga un satraukta. [..] Kamēr tev nenodara kādu traumu, tu neko nevari izdarīt, tas ir diezgan biedējoši. Atņem spēju kontrolēt pašam savu ikdienu, jo tev ir jāsatraucas, ka kāds var tevi izdomāt apgrābstīt, bet viņam nekas par to nebūs," uzsver Rūta.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti