Baltkrievu aktīvists no Daugavpils: «Simts tūkstošus uzpirkt nevar»

“Ja cilvēks ieguvis 80 procentus, viņš nelidināsies pa savu valsti ar automātu. Tagad galvenais ir, lai nebūtu asiņaina atrisinājuma. Lukašenko varu vienkārši tāpat neatdos,” LSM.lv sacīja Daugavpils baltkrievu kultūras biedrības “Uzdim” (tā darbojas jau 28. gadu) līdzdibinātājs Nikolajs Pavlovičs, vērtējot notikumus Baltkrievijā.

— Esmu baltkrievs, dzimis Braslavas pusē, mums tur ar sievu ir īpašums, māja. Un daudz radu Baltkrievijā – Minskā, Ošmjanos, Baranovičos. Ar nākamo sievu, viņa arī ir no Braslavas rajona, iepazinos Minskā, kad mācījos institūtā. Apprecējāmies, gribējās drīzāk dzīvokli dabūt, tāpēc atbraucām uz Daugavpili strādāt celtniecībā. Es no pirmās mājas būvēju Pervomaiku (tā sarunvalodā dēvē kādreizējo Pirmā Maija mikrorajonu, kura nosaukums tagad ir Jaunā Forštate), tur arī dzīvokli saņēmām. Tolaik no Braslavas atbraukt uz Daugavpili bija ļoti viegli. Esmu šeit kopš 1982. gada, taču Baltkrievijā mēdzu būt bieži, tostarp braucu arī uz konferencēm – es interesējos par vēsturi. Esmu uzstājies Vitebskā, Minskā, Braslavā, daudz kur…

Ko saka cilvēki Baltkrievijā

Baltkrievi Latvijā

Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu skaits ik gadu pieaug par apmēram 300, liecina Pilsonības un migrācijas departamenta dati. Šā gada sākumā viņu bija 3850. Kas tie par cilvēkiem, kāpēc viņi pārceļas dzīvot un strādāt uz Latviju un vai domā par atgriešanos dzimtenē? Lasi!

— Dēls runāja ar draugu no Polockas. Var teikt, ka smejas – māte vakarā aizgājusi uz veikalu pēc vistas, atgriezusies nākamajā dienā ap pusdienlaiku. Ņēma ciet visus, paņēma arī viņu ar visu vistu. Profesoru Vjačeslavu Švedu par uzskatiem no Grodņas Universitātes sen patrieca, viņš tagad strādā Polijā. Viņa dēlu fotoreportieri visu šo notikumu laikā aizturēja, trīs dienas nelaida ārā, pēc tam atbrīvoja. Man stāstīja, ka Šarkovščinā gados jaunu cilvēku arī aizturēja opozīcijas mītiņā, un viņa māte, baidoties par dēlu, aizgājusi uz Lukašenko atbalstītāju mītiņu.

Tur viss ir tā sajaucies…

Radinieki Minskā dzīvo netālu no centra, teica – bijusi briesmīga cīņa, cilvēki sagrābti simtiem, ļoti biedējoši. Cilvēkiem tik daudzu gadu laikā viss “piegriezies”, viņi grib tikt vaļā no Lukašenko, un viss. Nav zināms, kā tālāk, - taču bez viņa.

Par pašreizējiem notikumiem un simboliem

— Domāju, ka 9. augusta un turpmākie notikumi nevienam nebija negaidīti. Un pats prezidents brīdināja, minēja dažādus salīdzinājumus ar Maidanu. Valstī nav jēdzīgas komandas, visapkārt Lukašenko pielīdēji. Lūk, viņiem ir labas algas. Lukašenko ir jāaiziet, esmu par to. Un par veco simboliku.

Atceros, kā pirmais Baltkrievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī Anatolijs Želtovskis atklāja konsulātu, toreiz bija vecā simbolika – baltsarkanbaltā, kuru tagad izmanto opozīcija. Un, kad simbolika mainījās, Želtovskis, tagad jau nelaiķis, teica, ka tā noteikti atgriezīsies, pat negribēja to ņemt nost. Taču to noņēma. Bet es izlūdzos karogu, tas man visu šo laiku ir mājās. Tā ir sena, vēsturiska simbolika, kāpēc tā bija jāmaina?

Vēl ko pateikšu. Ja viss būtu bijis labi, cilvēki būtu pieņēmuši gan jauno simboliku, gan Lukašenko. Tikai, kad esmu Braslavas pusē, redzu, kā cilvēki dzīvo. Raudāt gribas.

Bija ciemats ar labu tehnisko bāzi, autobusi no Braslavas uz to brauca ik pēc pusstundas, darbojās pirts ar baseinu. Bet kas tagad? Viss salauzts, izlaupīts, cilvēkiem nav algu. Piecdesmit eiro tiek uzskatīta par labu algu. Tihanovskas vīrs, kad taisīja priekšvēlēšanu kampaņu, vienkārši deva cilvēkiem vārdu un parādīja viņus visā valstī. Protams, tauta dzīvo dažādi, man ir radinieki, kas strādā informācijas tehnoloģiju jomā, saņem labi, bet ar varu nav apmierināti.

Par “personīgo iepazīšanos” ar Lukašenko

— Es ar Lukašenko esmu ticies. Tas bija 1997. gadā pasaules baltkrievu kongresā. Mūs uzaicināja uz tikšanos ar prezidentu. Nekādas stingras atlases nebija, piedāvāja visiem. Es sēdēju pirmajā rindā, mani parādīja un publicēja visi plašsaziņas līdzekļi. Lukašenko ir viltīgs – savu runu sāka baltkrievu valodā, visi sāka vētraini aplaudēt. Pēc tam viņam uzdeva daudz nepatīkamu jautājumu, bet videomateriālu pēc tam uztaisīja tādu, it kā mēs kā muļķi aplaudējam visiem prezidenta izteikumiem.

Neviens kritisks jautājums šajā videomateriālā neizskanēja.

Kamēr Lukašenko runāja pēc papīra, viss vēl bija ciešami, bet bez papīra… Sāka uzbrukt profesoram Radimam Goreckim, gandrīz vai par fašistu viņu sauca. Profesors sēdēja pilnīgi sarkans, man bija bail, ka viņam kļūs slikti. Viņš piedalījās šīs tikšanās organizēšanā, bet viņu visu klātbūtnē norāja kā puišeli… 

Par to, kas būs tālāk

— Simts tūkstošus uzpirkt nevar.  Un sacēlusies ir ne tikai galvaspilsēta, bet arī mazas pilsētiņas, tur vispār nav bijis nekādu nemieru. Galvenais – lai nebūtu asiņaina atrisinājuma, Lukašenko vienkārši tāpat varu neatdos. Skatieties – notika akcija, kurā piedalījās simts tūkstoši, atkritumu nav, riepas nededzina. Tās ir miermīlīgas demonstrācijas, tas nav Maidans.

Vecā vara sevi kompromitējusi, vajadzīgi jauni, gudri cilvēki. Lukašenko jāatkāpjas – ja cilvēks ieguvis 80 procentus, viņš nelidināsies pa savu valsti ar automātu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt