Baltkrievijas varas represijās cietušajiem – noziedzīga rakstura traumas. Intervija ar «Vaivaru» ārsti

Seši Baltkrievijas varas represijās cietušie iedzīvotāji izgājuši rehabiltāciju “Vaivaros”. Vardarbīgajos notikumos pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām šie cilvēki guvuši gan psiholoģiskas, gan sitienu un sprādzienu radītas traumas, kas atstās paliekošas sekas uz viņu veselību. Par Minskas ielās cietušajiem baltkrieviem, kas ārstējas Latvijā, sarunā ar ārsti, Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadītāju Andu Nulli.

Latvijas Radio: Pastāstiet, kas ir šī Baltkrievijas iedzīvotāju grupa, kas izgājusi rehabilitāciju Latvijā.

Intervija ar Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadītāju Andu NulliSintija Ambote

Anda Nulle: Mums viņi visi rehabilitācijas centrā ir pacienti neatkarīgi no tā, vai viņi ir karavīri  vai politieslodzītie, vai kā šajā gadījumā – Baltkrievijas vardarbībā cietušie. Tie pacienti, kurus mēs saņēmām šeit, viņi tiešām bija cietuši fiziskā un emocionālā vardarbībā, un mums bija jāatrod veids, kā viņiem vislabāk palīdzēt. Šī grupa krasi atšķīrās no tām divām iepriekšējām grupām no Ukrainas – ukraiņu karavīriem un politieslodzītajiem, jo tur bija cilvēki gājuši cīnīties ar citu mērķi un vairāk vai mazāk zināja par riskiem. Taču šie baltkrievi... kāds no viņiem bija vienkārši nepareizajā laikā un vietā atradies uz ielas, un varas spēki šo cilvēku sagrābj un sāk dauzīt.

Kā cilvēku mani satriec tas, ka Baltkrievijā patlaban nav karadarbības, tur nav karš, bet mēs saņemam šādus smagi cietušus pacientus.

Tad tas, ko jūs sakāt – tie baltkrievi, kas šeit ārstējās, nav tikai jau iepriekš izteikti politiski vajātas personas, bet vairāk parastie iedzīvotāji, kas notverti, garāmejot šīm demonstrācijas vietām. Vai tomēr dažādi?

Protams, tur bija arī žurnālisti vai arī vienkārši Minskas iedzīvotājs, kas protestē pret esošo iekārtu, bet viņš to nedara vardarbīgi, viņš to dara pavisam miermīlīgās demonstrācijās. Faktiski tu esi normāls savas valsts iedzīvotājs, un valsts tev uzbrūk. Mēs viņus saņēmām ar fiziskām traumām, ar šiem zilumiem, ar hematomām, bet mūsu gadījumā viņi šeit ieradās jau apārstēti Latvijas slimnīcās. Un tas, kas vēl ir citādāks, šie cilvēki absolūti nebija gatavi, ka viņiem būs kādas paliekošas veselības sekas no šīm traumām.

Tā uztvere šiem pacientiem bija tāda, ka viņi ir cietuši un tagad izārstēsies un varēs normāli dzīvot tālāk. Diemžēl daļai no pacientiem būs paliekošas sekas, kas viņus skars visu atlikušo mūžu.

Vecuma grupas arī ir dažādas?

Jā, bet pārsvarā tādi ap 30 un 40 gadus veci baltkrievi. Jauni un aktīvi.

Arī sievietes?

Pie mums nonāca tikai vīrieši. Ņemot vērā Covid-19 ierobežojumus, visi šie pacienti bija pēc pašizolācijas un ārstēšanās akūtajās slimnīcās. Tas, ko mēs secinājām par šo baltkrievu grupu, ka viņi bija ļoti profesionāli ārstēti Daugavpilī un Gaiļezerā, bet tā bija tāda īsa epizode un šie cilvēki bija patiesībā ļoti samulsuši. Viņi tikko bija slimnīcā, kur pārdzīvoja ķirurģiskas manipulācijas ļoti augstā līmenī, un tad ierastajā dzīvē pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņi vērstos pie saviem ģimenes ārstiem un saprastu, kas tālāk jādara. Tad šeit mēs zināmā mērā arī veicām gan rehabilitācijas funkciju, gan ģimenes medicīnas funkciju, jo

mēs viņus saņēmām ārkārtīgā trauksmē un neizpratnē, kā tālāk būs.

Mēs viņiem salikām plānu par veselības traucējumu novēršanu un plānu, kā sadzīvot ar dažādiem bojājumiem, kur vērsties, kādu terapiju turpināt. Un, protams, rehabilitācija nenotiek 24 stundas diennaktī, ir kaut kādi brīži pacientiem, kad viņiem nav ko iesākt. Un te milzīgu palīdzību sniedza nevalstiskā organizācija baltkrievu atbalstam. Mēs sajutām, ka par viņiem rūpējas šeit un ne tikai mēs medicīniski, bet arī mūsu līdzcilvēki.

Ko secinājāt par tiem represiju veidiem pret šiem pacientiem, varbūt speciālisti ievēroja kaut kādu metodiski veiktu vardarbību. Vai arī tie ir ļoti dažādi veidi, kā viņus ietekmēja Baltkrievijas varas spēki?

Faktiski tā bija tāda vienreizēja vardarbība, kas katram atstāja dažādas sekas. Pie mums nebija tie baltkrievi, kas ilgstoši turēti ieslodzījumā. Pret mūsu pacientiem bija veikti vienreizēji, bet ļoti mērķtiecīgi vardarbības akti.

Tie nebija nejauši trāpīti sitieni. Nē! Tur bija trāpīts un pēc tam vēl turpināts.

Kad es mācījos par ārstu, tās bija pieņemts saukt par krimināla rakstura traumām jeb noziedzīga rakstura traumas. Protams, arī Latvijā mēs reizēm sastopamies ar tādiem pacientiem, kas ir cietuši no uzbrukuma. Taču šis lika aizdomāties, ka mēs dzīvojam pilnīgi citā pasaulē un pārsvarā varbūt filmās redzam ko tam līdzīgu, jo bija arī pacients, kas cietis sprādzienā un brūcēs ir šķembas.

Tā ir it kā klasiska militāra lauka trauma, bet te tā bijusi pilsētas vidū.

Jā! Un, protams, bija daudz psiholoģiska rakstura pārmaiņu šiem cietušajiem. Bet viņi ļoti veiksmīgi nāca no tām ārā caur aktīvām darbībām. Visas fizioterapijas nodarbības, konsultācijas, kā arī bija pacienti, kas izmantoja mūsu jaunās robottehnoloģijas.

Varat iztirzāt kādu no šiem piemēriem?

Mēs izmantojām robottehnoloģijas gaitas traucējumu normalizēšanai, kas bija radušies vienam no pacientiem pēc kājas traumatiska nervu bojājuma. Līdz ar to mēs centāmies atjaunot to, kas ir iespējams, un to, ko nevarēja atjaunot, to kompensēja ortoze.

Vai jūs ar šiem pacientiem pārrunājāt arī baiļu tēmu? Kā zināms, ar medijiem biežāk runā baltkrievu žurnālisti vai aktīvisti, bet lielākā daļa šo cietušo grib palikt anonīmi  pavisam saprotamu iemeslu dēļ, jo viņiem ir jāatgriežas savā valstī.

No vienas puses, tad, kad viņi ieradās, viņi vairāk bija gatavi runāt, un mēs, mediķi, viņus patiesībā pat sargājām, lai viņi nesteidzas runāt, jo, iespējams, tajā pirmajā mirklī viņi neapzinājās, kas viņiem pēc tam, jau atgriežoties dzimtenē, varētu draudēt par šādas nepārdomātas informācijas sniegšanu. Mūsu uzdevums bija viņus nosargāt no jebkādas mediju uzmanības, kas var pēc tam izraisīt tādu lavīnu, ko mēs nezināsim – varbūt viņiem pašiem būs represijas, varbūt var ciest viņu ģimenes. Mums bija svarīgi saglabāt viņu veselību un neriskēt ar viņu dzīvēm nākotnē.

Ko tas, jūsuprāt, nozīmē no pacienta viedokļa, proti, ja tikko tu esi rehabilitējies no traumas, bet pēc tam atgriezies tajā pašā nedrošajā vidē?

Vairāk varbūt tas, ka viņiem bija lielas cerības, ka kaut kas mainīsies. Nu, viņi arī grib dzīvot normāli. Viņiem ir grūti un sarežģīti atgriezties tādā situācijā, kāda patlaban ir Baltkrievijā, bet, no otras puses, tā ir viņu dzimtene, un viņi ir gatavi atgriezties tajā. Taču viesojoties pie mums, manuprāt, tādā brīnišķīgā valstī un ar labiem cilvēkiem, tas viņiem radīja vēlmi, lai arī Baltkrievijā būtu tāpat. Mēs centāmies viņiem palīdzēt visādā veidā, bet, kas notiks tālāk, to grūti teikt.

Patlaban baltkrievu pacientu vairs nav "Vaivaros". Vai ir plānots uzņemt vēl šos cietušos?

Palīdzību Baltkrievijai ir gatavas sniegt daudzas valstis, un mums vēl ir jāsaprot, kas ir tas labākais, ko mēs varam viņiem sniegt, lai tie atvēlētie līdzekļi būtu izmantoti visefektīvāk. Tas ir tāds valdības un ministriju līmenis, bet mēs esam gatavi uzņemt un labprāt viņiem palīdzēsim ar rehabilitāciju. Gan ukraiņi, gan tagad baltkrievi mūsu speciālistiem arī daudz ko iemācīja. Pirmkārt, citādas veselības traumas, bet viņi arī iemācīja mums būt elastīgākiem un atvērtākiem, jo mums ir jāmāk veidot šos kontaktus ar dažādās situācijās cietušajiem cilvēkiem, saglabājot to, ka mūsu galvenais mērķis ir novērst traumu sekas, bet patiesībā mācīties arī šīs cilvēcīgās lietas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt