„Redz, kur te pietrūka vietas, te karogu starpā ielikām. (..) Mēs pēc drēbēm un savām mašīnām. Un galvenais, ka uz mašīnas radioaparāts bija,” stāsta Velta un Leonīds Pētersoni. „Tad, kad tas helikopters pāri lidoja, man nebija ne prātā, ka tur Kaža ir, ka mūs fotografē, filmē. Drīzāk jau bija doma, ka tas ir krievu armijas helikopters – ko nu viņi darīs un kā tur darīs,” atminas Leonīds.
Leonīds un Velta Baltijas ceļā piedalījās kopā ar Bāliņu ģimeni. Draudzība izturējusi visas laika pārbaudes – arī šodien pie Pētersoniem viesojas Bāliņu pāris un meita. Toreiz satikušies ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni. Pulksten septiņos tieši uz Leonīda dzeltenā žiguļa skanošais radioaparāts ziņoja – ir laiks. „Ir palicis atmiņā tikai tas, ka gribējās ļoti paliekties uz priekšu un paskatīties, cik tad gara ir tā virkne. Tu tā lokies un skaties un saproti, ka bezgalīgi. Visi ir tādā taisnā rindā sastājušies un tas ir redzams, ka ir saslēdzies tas loks,” stāsta „Baltijas ceļa” dalībniece Lauma Bāliņa.
Kad mēs sadevāmies rokās, es uzreiz iedomājos, ka tā ķēde sākas Lietuvā, pēc tam iziet caur mums un pēc tam uz Tallinu, ka tur ir ļoti daudz cilvēku. Tomēr, kad tu padod otram cilvēkam roku, tad tas ir kaut kāds liels spēks. Un, ja sadodas tik daudz cilvēku rokās, tad tas ir vēl 10, pat 100 reižu lielāks spēks. Es tā to izjutu,” piebilst vēl viena Baltijas ceļa dalībniece Velta Pētersone.
Laumai tolaik bija 15 gadi. Viņiem kā lauku bērniem tas bijis vienkārši jauns piedzīvojums. Apjausma par notikuma nozīmi nākusi daudz vēlāk. Arī vecākajai paaudzei, izrādās, bijis līdzīgi. „Tajā brīdī es nedomāju, ka mums bija kaut kādi tālejoši nodomi, ka mēs īsti zinājām, ar ko tas viss varētu beigties, bet to, ka tas ir beigu sākums, es personīgi pilnīgi jutu,” stāsta Baltijas ceļa dalībniece Grieta Bāliņa.
Padomju režīmā gadiem bija jādzīvo, baidoties runāt to, ko patiesi domā. Nevarēja zināt, vai sarunas biedrs nepiestaigā uz čekas māju. Uz šī fona Baltijas ceļš bija vēl viens Atmodas atklātības bastions. „Apkārt bija savējie. Tā bija īpaša sajūta. Tu padod roku, tur tālāk... Un kurš tālāk.... Tajā fotogrāfijā mēs pat nestāvējām ar bērniem blakus, bērni tur bija tālāk. Vēl kāds pāris starpā bija, bet visi kopā,” norāda Leonīds.
Tomēr ne visi bija pārliecināti par šī pasākuma lietderību. „Mūsu pagastā es strādāju pagasta pārvaldē. Pat neviens neaizbrauca, un mani arī vēl brīdināja, ka manas aktivitātes nav labas, ka vajadzētu piebremzēt. Bet ne ļauni, tikai brīdināja. - Bet neklausījāt. - Nē, es pilnīgi, absolūti biju nedzirdīga,” saka Grieta.
Baltijas ceļš un Atmoda cilvēkiem spilgti pierādīja, ka katra atsevišķa cilvēka mazais darbs, kaut niecīga iesaistīšanās, salikta kopā ar citu cilvēku mazajiem darbiem, var izveidot kritisko masu tik vēsturiskam pagriezienam kā valsts neatkarības atgūšana. „Izdomāt, kā būs, mēs to nevarējām. Es personīgi nemācēju. Man arī nebija ne īpašas vilšanās, ne īpašu ilūziju, ka būs kaut kāda paradīze. Skaidrs – jāstrādā un cauri! Un vispatīkamākais ir tas, ka tā zeme ir mana, tā mājvieta mana un mums viņa ir jāveido,” norāda Grieta.
Lauma ir pārliecināta, ka arī šodien Latvijas iedzīvotāji spētu būt tikpat vienoti. „Ja būtu vajadzība, būtu pilnīgi noteikti. Tas, ka te ķīvējas par kaut kādām lietām – man vajag lielāku pabalstu, man vajag vairāk tiesību – tas viss aizmirstos un noliktos malā, un cilvēki vienotos. Un vienotos - par pārsteigumu - arī visādu citu tautību cilvēki, kuri pie mums dzīvo. Es domāju, ka viss būtu kārtībā,” pauž Lauma Bāliņa.
