Šļakotu ģimene Viļakas novada Žīguros dzīvo jau vairāk nekā 40 gadu. Toreiz iestādītie koki izpletuši savus vainagus pār gaišo namu. Šis ir pirmais pavasaris, kad Kazimirs Šļakota vairs nesteidzas darbos uz Rīgu. 30 gadus dzīve Viļakā un galvaspilsētā bija viņa ikdiena.
"Mazākā meita mani gaidīja, es reizēm pa pāris nedēļām atbraucu uz šejieni ar autobusu, tad viņa sēdēja kļavā un gaidīja, es vēl tagad to atceros, tāds mazs knēvelītis, uzrāpās tai kokā un sēdēja, koks bija stipri mazāks, sēdēja un gaidīja, kad tētis atbrauks," atceras Šļakota.
Pavasaris pirms 30 gadiem atmiņā iespiedies ļoti spilgti. Patiesībā tas pavasaris jau sākās gadu, pusotru pirms tam, saka bijušais Augstākās Padomes deputāts.
"Jau kādu gadu agrāk, pirms tam, - tad, kad cilvēki pārstāja baidīties, jo tas trakākais, kas bija tanī padomju laikā, ka katram iekšā, nu gandrīz katram, tāds iekšējais cenzors - vai es to drīkstu darīt, vai es to drīkstu runāt, vai es tā drīkstu uzvesties," pauda Šļakota.
Tas bija brīdis, kad visā Latvijā sāka veidoties vietējās Tautas frontes nodaļas. Tāda bija arī Balvu rajonā. "Pirmā sapulce, kas sanāca kopā, - entuziasti kādi 30, mēs uzzinājām, ka ir tik daudz, kas domā tāpat kā mēs, ka nav jādomā vienam klusām virtuvē. Ir daudzi, kas domā tāpat un ka nav jābaidās runāt.
Tādu, kas sāka runāt savā starpā un domāt kopīgi, bija arvien vairāk un 4. maijs bija tikai tāds formāls nobeigums," tā Šļakota.
Man bija sajūta, ka neatkarības deklarācijas pieņemšanai balsu pietiks, saka Kazimirs Šļakota. Tās dienas pacilājošākais mirklis viņam noteikti ir gājiens uz Daugavas krastmalu pēc Augstākās Padomes sēdes.
"Daudzreiz esmu gājis to ceļu uz krastmalu no Augstākās Padomes, Saeimas ēkas, bet toreiz es neatceros, kā mēs gājām, mēs gājām, visapkārt bija cilvēki, raudāja, aplaudēja, un mēs tie deputāti gājām, un man likās, ka es eju kādus 10-20 centimetrus virs zemes. Tas ir brīnums, ka kaut kas tāds notiek dzīvē, tas paliek ar mani," saka Šļakota.
Izstrādāt likumdošanu jaunai valstij, izveidot tautsaimniecības pamatus bija ļoti sarežģīti, atceras bijušais mežu valsts ministrs. Tāpēc laiks pēc 4. maija bijis smaga darba pilns. Tomēr viss, kas pārdzīvots, padarījis Latvijas cilvēkus tikai izturīgākus.
"Mums ir laimējies, es nezinu, kāpēc, bet mums ir laimējies. Mēs to bijām nopelnījuši, visa valsts, visa tauta. Mēs izdzīvosim, ar visu vīrusu un visu pārējo, mēs izdzīvosim, nav labākas vietas šinī pasaulē kā Latvija, tas nekas, ka paauksts brīžiem, sauss, salnas, tas nekas," saka bijušais Augstākās Padomes deputāts.
Maija brīvdienās Šļakotu pāris stādīs kartupeļus un tomātus, bet mazbērnus sagaidīs vasarā ar dārza labumiem un smaidu.
