Intervijā viņš dalās arī pārdomās par to, kas viņam šķiet aktuālākais tieši šī gada Ziemassvētkos, kādi varētu būt iemesli nu jau par normu kļuvušajiem "zaļajiem” Ziemassvētkiem, tāpat viņš padalīsies savās atziņās par šī gada mākslas notikumiem, kas viņu visvairāk uzrunājuši.
Katru gadu Ziemassvētku kodols ir viens un tas pats, bet tai pašā laikā mēs to apceram saistībā ar kādām tieši šobrīd mums aktuālām lietām. Ar kādām pārdomām Jums saistās tieši šī gada Ziemassvētki?
Šogad ir tāds svarīgs vārds – miers. Īpaši svarīgs. Jo pasaulē, diemžēl, pieaug agresivitātes līmenis, mēs redzam to starptautiskajās attiecībās, un mēs redzam to arī iekšpolitiski. Saistībā ar lielajiem spēlētājiem gan Eiropā, gan Latvijā mēs te redzam - visādas "zemestrīces” šobrīd notiek un vēl grasās notikt.
Ir svarīgi tomēr tam paskatīties pāri un atvērties uz to sirdsmieru, ko nes šie svētki. Jo patiesībā tie ir miera un izlīguma svētki. Un miers ir svarīgs cilvēkos. Tas ir tas vēstījums – miers labas gribas cilvēkiem. Vai cilvēkiem labs prāts. To dažādi tulko, bet tā ir Ziemassvētku dziesma, ko eņģeļi ganiņiem nodziedāja, un mēs visos dievkalpojumos Ziemassvētkos dziedam tieši šo himnu.
Ir svarīgi arī apzināties, ka miers, no vienas puses, ir taisnības auglis. Ja pasaulē ir netaisnība, tad tā apdraud mieru, tas ir viens. Bet otrs, ka mēs šo mieru, ja paskatāmies no konkrētā, individuālā cilvēka pozīcijām, mēs to ar saviem spēkiem nevaram gūt. Mēs varam pie tā strādāt, mēs varam tiekties uz to, mēs varam strādāt pie sava iekšējā līdzsvara, jo patiešām tas dzīves ritms ir ļoti straujš, trauksmains. Sabiedrībā ir trauksme, ažiotāža, spriedze. Un tātad, kā saglabāt sevī to mieru, kā to ienest apkārt, kā to ienest pasaulē? Mēs jau zinām, ka mūsu robežas ir diezgan pašauras. Līdz ar to mēs varam saukt uz Dievu, arī šajos Ziemassvētkos: "Kungs, dod mums mieru!”.
Mēs varam pateikties par to, ka Latvijā vismaz militārā ziņā vai arī saistībā ar terorismu, kas ir pasaulē, kas ir Rietumeiropā aktuāla problēma, ka Latvijā mums ir miers. Šai ziņā kā Dievam azotē mēs esam, kā mēdz teikt.
Un varbūt Ziemassvētkos ir vērts paskatīties ne tikai uz problēmām, bet arī uz to labo, kas mums ir.
Mūsu sabiedrībā cilvēki Ziemassvētkus uzver ļoti dažādi. Nav noslēpums, ka daudziem šī kristīgā vēsts neliekas ļoti aktuāla. Cilvēki to nespēj identificēt ar sevi, savu šīsdienas dzīvi. Vai Jums būtu padomā kāda līdzība, līdzīgi kā Bībeles saturs tiek atklāts caur dažādām līdzībām, lai šo vēsti spētu izskaidrot ikvienam mūsdienu cilvēkam uztveramā veidā?
Varbūt tas būs ļoti vienkāršs salīdzinājums, bet es aicinātu – iedomāsimies kādu būtni, kura dzīvo divdimensiju pasaulē. Tas nozīmē – paņemam papīra lapu, tur ir kaut kāds teksts, un šī būtne, piemēram, dzīvo šajā papīra lapā. Un viņa tad nevar stādīties priekšā, ka ir kaut kas ārpus šīs papīra lapas. Un tas ir līdzīgi ar cilvēku, kurš tic tikai matērijai. Tā kā mūs mācīja padomju laikā, ka matērija ir objektīva realitāte un ārpus tās nekā nav.
Ziemassvētku vēsts jeb kristīgā atklāsme, kas ir piefiksēta Svētajos Rakstos jeb Bībelē, tā palīdz mums ieraudzīt, atklāt to, ka
realitāte ir kaut kas vairāk nekā tā papīra lapa,
tā mūsu ikdiena, kurā mēs esam ieslēgti. Tā palīdz mums atklāt trešo dimensiju, ja mēs runājam minētā salīdzinājuma ietvaros.
Bet ja mēs mēģinām solīti tālāk paspert, mēs sakām, jā, mēs dzīvojam trijās dimensijās – garums, platums, augstums – vēl runā, ka ceturtā dimensija ir laiks, bet ir vēl šī piektā dimensija – garīgā pasaule. Un Ziemassvētku vēsts palīdz iziet mums ārpus mūsu esamības šaurajiem rāmjiem.
Vēl es gribētu salīdzināt tos notikumus, par kuriem mēs bieži "cepamies”, teiksim, te ir ūdens glāze, un tā ir – ja mēs paņemam klāt šo garīgo dimensiju – vētra ūdens glāzē, par ko mēs bieži vien uztraucamies. Galu galā Svētie Raksti saka, ka Dievam tūkstoš gadu ir kā viena diena. Un arī tie notikumi, kuros mēs tā jūtamies ierauti un kas mūs "nogāž no kājām”, mūžības priekšā ir sīkumi.
Tā kā Ziemassvētku vēsts mums palīdz atklāt pilno realitāti, kas nav izmērāma ar zinātniskajiem mērinstrumentiem. Bet tā ir realitāte. Un mēs nevaram tajā paši iekļūt, mēs varam tajā tikai tik daudz iekļūt, cik tā mums atveras. Tāpēc to sauc par atklāsmi. Tā Dievišķā realitāte mums atklājas tad, ja mēs esam atvērti. Kaut mazliet. Un kā rāda mana prakse, Ziemassvētku laiks ir īpašas atvērtības laiks.
Kad tas "aizkars”, kas atdala redzamo un neredzamo pasauli, kļūst īpaši plāns.
Man bērnībā bija vēl radio uztvērējs, kas darbojās ar lampām, un lai dzirdētu kādu staciju, vajadzēja rūpīgi noskaņoties uz pareizā viļņa. Tāpat, lai mēs šo dievišķās pasaules vilni mūsu pasaulē varētu uztvert, mums ir mūsu sirds, mūsu dziļākā būtība jānoskaņo uz to. Pirmkārt, jāatzīst, ka tāds signāls var būt. Un, otrkārt, jānoklust mazliet un jāpaliek tādā gaidīšanas, modrības stāvoklī, un tad jau ir. Un pēc tam, ja tas ir noticis, tādā plašākā nozīmē tā ir Kristus dzimšana. Sastapšanās ar Dievišķo pasauli.
Kad sarunājām interviju, vienojāmies, ka viens no sarunas virzieniem būs kultūras virziens. Jūs pats patiešām aktīvi apmeklējat dažādus kultūras pasākumus. Kas no šogad redzētā, dzirdētā ir atstājis visdziļākās pēdas?
Mums ir bijusi ļoti bagātīga kultūras programma, šai ziņā turpinās vēl simtgades ievirze. Piemēram, bija ļoti kvalitatīvs Latvijas Universitātes simtgades koncerts. Un saistībā ar to es gribētu pieminēt vienu dziesmiņu, ko visi pazīst. Es par to uzzināju vienu detaļu, kas mani ļoti uzrunāja. Tā ir dziesma "Mazā bilžu rāmīti” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko dzied Renārs Kaupers. Es uzzināju, ka tas, kas Imantam Ziedonim piešķīla iedvesmu vārdiem, bija Jēzus Sirds bildīte, ko viņš esot dabūjis no savas vecmāmiņas un turējis mājās.
Tā ir bijusi tā dzirkstelīte. Protams, tā ir aizgājusi tālāk, Renārs Kaupers savai sievai to dziesmu kā veltījumu dzimšanas dienā nodziedāja. Tā dziesma ir daudzus ļoti uzrunājoša, un mēs atkal redzam, ka pašos pirmssākumos tur ir bijusi kristīgā dimensija. Tāds viens moments.
Tad mani ļoti uzrunāja arī Latvijas Radio kora koncerts Svētā Jāņa baznīcā, kurā izskanēja izcilā armēņu komponista Komitasa "Liturģija”. Jūrmalā bija spēcīgs koncerts, kurā muzicēja divas izcilas personības. Julians Rahlins spēlēja vijoli, Rūdolfs Bugbinders – klavieres.
Tad arī – visu cieņu mūsu operai, kas uzdrīkstējās uztaisīt Leonkavallo divas operas vienā izrādē, no kurām opera "Burvestība”, ja nemaldos, bija pasaulē pirmais nopietnais šīs operas iestudējums.
Par interesantu momentu es uzskatu arī Nacionālā teātra izrādi „Baltiešu gredzens”, kas parādīja līdz šim maz atsegtus motīvus mūsu kultūrā – vācbaltiešu likteni.
Pieminējāt teātri. Kādas atziņas Jūs paņēmāt no lielu ažiotāžu iemantojušās Alvja Hermaņa izrādes "Baltais helikopters”, kuras centrā ir pāvesta Benedikta XVI personība?
Tā bija gandarījuma sajūta un pateicība režisoram par to, ka viņš uzdrīkstējās šādu iestudējumu izveidot. Patiesībā viņš gāja pret straumi šai ziņā, viņš pats to arī intervijā pirms izrādes "Kultūras Dienā” atzina, ka
Rietumeiropas valstīs vārds "Dievs” ir tabu praktiski, ka tā ir tēma, kas ir izstumta laukā.
Bet viņš tai pieķērās klāt un godīgi arī no intelektuālā viedokļa šo tēmu apspēlēja.
Izrāde runā par tiem procesiem, kuros mēs esam iekšā, kad garīgā dimensija tiek stumta laukā no kultūras, no sabiedriskās dzīves, jo tā garīgā dimensija, tā dievišķā atklāsme vēršas pret to, ka cilvēks sevi nostāda centrā un izdabā sev. Jā, dievišķā atklāsme pasaka, ka cilvēks ir radības kronis, bet pirmajā vietā tomēr ir Dievs. Un jārespektē tās likumības, kas ierakstītas cilvēka sirdī, kas ierakstītas cilvēku sabiedrībā, un cilvēks nevar uz savu roku, tā kā viņš iedomājas, mainīt morāles normas, mainīt sabiedrības modeli, ģimenes modeli un tā tālāk.
Tā kā man bija pateicība režisoram, ka viņš godīgi ņem un spēkojas ar šo izaicinājumu, viņš dara to drosmīgi, viņš nedanco pēc ideoloģiskajiem uzstādījumiem, viņš vienkārši meklē patiesību, un kā viņš to saprot, tā prezentē ar saviem mākslas līdzekļiem.
Senāk, arī manā bērnībā šis gada nogales laiks teju vienmēr bija balts, bija dabiski, ka ziemā bija sniegs. Tagad jau kuro gadu mums ir “zaļie” Ziemassvētki. Kā Jums šķiet, kas pasaulē ir tā izmainījies?
Protams, ir izmainījies klimats, bet es domāju, ka tās fiziskās pārmaiņas, meteoroloģiskās pārmaiņas – tās norāda arī uz pārmaiņām mūsu cilvēciskajā pasaulē. Protams, ekologi ceļ trauksmi, ka tas ir viss cilvēku darbības rezultātā. Grūti pateikt… Noteikti cilvēka darbība ietekmē arī klimatu. Un ir viens pavediens, par kuru noteikti ir jāceļ trauksme, un to jau dara pāvests Francisks savā enciklikā – vēstījumā pasaulei.
Viņš norāda uz to, ka mēs nedrīkstam patērēt vairāk, nekā zeme spēj saražot, un ka mums nav tiesību patērēt vairāk uz nabadzīgo valstu, uz citu kontinentu rēķina.
Jo, kā rēķina zinātnieki, ja visas valstis patērētu tā kā attīstītākās, tad mums jau būtu vajadzīgi triju zemesložu resursi. Jau šodien.
Ir jādomā, kā pašierobežoties, kā pārstāt būt tik izšķērdīgiem, ka patiešām tiek izmesti miljoniem tonnu gan pārtikas, gan atkritumu, un jūras, okeāni jau ir tik piesārņoti, ka grūti atrast stūrīti uz pasaules, kur nebūtu kaut vai plastmasas nanodaļiņas, kas, izrādās, ar gaisa straumēm izplatās. Tās tagad atrod pat Tibetā, Antarktīdā un Arktikā. Visur jau ir pilns ar plastmasu.
Respektīvi, ir trauksmes signāli, ka mums kaut kas ir jādara, ka mēs nevaram vienkārši nedomājot, glorificēt tehnikas attīstību un izmantot visas iespējas, ko tā dod, lai palielinātu patēriņu. Ka nākošās paaudzes ir apdraudētas. Un pat šodien jau ir apdraudētas daudzas teritorijas pasaulē. Piemēram, sausums ietekmē Subsahāras zonu, kur cilvēki cieš no sausuma un bada.
Es, starp citu, ne pārāk sen biju Kenijā, biju uzaicināts vadīt rekolekcijas jeb garīgos vingrinājumus Kenijas priesteriem. Ja mēs iesākām runāt par mākslas motīviem, tad man jāatzīst, ka aizvadītajā gadā mani ļoti uzrunāja divi motīvi no citām kultūrām. Kenijā, tajā mājā, kur es biju caurbraucot pirms izlidošanas, uz sienām bija gleznojumi ar evaņģēliskiem sižetiem. Un vienā no tiem redzams afrikānis, melnādainais, kurš sēž pie akas, runā ar sievieti, un viņam nimbs ar galvu. Es pavaicāju, kas tas ir par svēto? Izrādās, tas ir Jēzus. Un, jā, tad es tā pārdomāju – Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums… Un Āfrikā Vārds tapa Miesa melnā krāsā. Viņš tapa kā afrikānis, jo viņu kultūrā Dievs pie viņiem nāk viņu izskatā.
Es biju arī komandējumā Vjetnamā. Vienā no klosteriem bija liela altārglezna, un tajā redzama Ziemassvētku aina. Un tajā bija atainots tik aizkustinošs Svētais Jāzeps! Pilnīgi tipisks, tipisks vjetnamietis. Un Dievmāte arī, protams, vjetnamiete.
Respektīvi, redzam, kā Evaņģēlija vēsts top Miesa dažādās kultūrās. Un tas ir ļoti graciozi, skaisti, uzrunājoši un sirsnīgi.
Kāds būtu Jūsu vēlējums cilvēkiem šī gada svētkos?
Atvērties tam mieram, kas nāk no Augšienes. Lai šis "aizkars” paveras, un lai notiek Dieva atklāšanās mums. Ienākšana mūsu sirdī, prātā, emocijās, problēmās, nemierā. Lai miers piepilda mūsu sirdis un ienāk arī mūsu savstarpējās attiecībās. Priecīgus Ziemassvētkus!
