Pirmais neatkarīgās Latvijas dēls! Tā 1990. gada maijā dzemdību nama ārsti sprieda par Elviju, kurš ar uzstājīgu brēcienu sevi šajā pasaulē pieteica tieši tajā brīdī, kad tauta pie Augstākās Padomes ēkas līksmoja par neatkarības atjaunošanu. "Būtībā ir tā, ka plkst.19.20 pasludināja neatkarīgu Latviju un piecas minūtes pāri [tam laikam] es piedzimu," saka Elvijs.
Nu pirmais neatkarīgās Latvijas dēls izaudzis par raženu vīru, pats ir tētis trīsgadīgai meitiņai Keitai, kopā ar sievu Sabīni gaida drīzumā pasaulē ierodamies vēl vienu atvasi, uzņēmīgi vada pats savu spiču ierīkošanas uzņēmumu, brīvajā laikā aizraujas ar fitnesu un spēlē hokeju hobija līmenī. Elvijs atzīst – dzīve brīvā valstī reizēm ir grūta.
Savulaik arī mēģinājis iedzīvoties ārzemēs, bet tomēr sapratis, ka velk atpakaļ un atgriezies. Nākotni sev un savai ģimenei viņš redz tieši šeit!
"Es domāju, ka es noteikti nepametīšu Latviju. Man jau bija iespēja pamest, bet es izvēlējos palikt. Šeit ir skaisti. Šeit ir savi cilvēki apkārt. Nav vairāk nekas uzspiests. Tev ir visi ceļi vaļā. Tikai dari un ņem, ņem un dari. Tas ir ļoti liels pluss, ka tu vari atvērties savā, ko tu pats vēlies, un, ja tu vari atvērties savā jomā, tad tev labāk sanāk un tad tu esi pareizajā vietā," uzsver Elvijs.
Tajā pašā laikraksta lappusē no fotoattēla smaida vēl kāda jaunā māmiņu ar mazuli rokā. 4. maija pievakarē pasaulē nāca arī Renārs. Šobrīd gan dzīves ceļi viņu aizveduši tālu prom no Latvijas. Renārs ir programmētājs starptautiskā uzņēmumā. Viņš dzīvo un strādā saulainajā Maltā, bet pārliecināts – mūsdienu pasaulē piederība Latvijai nekļūst vājāka, arī atrodoties tālu ārzemēs.
"Latviskums, manuprāt, ir tāda kā informatīvā telpa. Tu vari aizbraukt uz ārzemēm un pārtraukt sazināties ar latviešiem, nemācīt bērniem latviešu valodu, tad saistības nav nekādas. Tāpat var arī Latvijā dzīvojot. Bet, ja tu turpini sazināties, tad latviskums saglabājas," norāda Renārs.
Arī Maltā dzīvodams, Renārs turpina sekot notikumiem Latvijā un atzīst – reizēm Latvijā notikušais viņu tracina. "Ir jau protams, lietas, kas man nepatīk, it sevišķi politikā. Bet es vienmēr šādos brīžos atceros to, ka valsts mums ir salīdzinoši jauna un vēl – mazs bērniņš, salīdzinoši ar citām valstīm," pauž Renārs.
Tādēļ, neskatoties uz visām nebūšanām, – Renārs pārliecināts, ka atgriezīsies Latvijā, un ilgtermiņā savu nākotni saista tieši ar šejieni.
Citādāks dzīvesstāsts veidojies Irinai, kura piedzima Rēzeknē un uzauga Latgales laukos. Pēdējos 10 gadus viņa ar puisi dzīvo Pededzes pusē, palīdz vecvecākiem lauku saimniecībā un audzina savus trīs bērnus. Uz pilsētu pārvākties negribētu, jo laukos dzīve mierīgāka un drošāka. "Savs dārziņš – izaudzējam sev kartupeļus, burkānus, bietes, samarinējam. Pa vasaru visu sataisām un ziemu varam dzīvot," saka Irina.
Irina ir krieviete. Vismaz tā viņai rakstīts pasē. Taču sirdī arī viņa jūtas kā daļa no Latvijas.
Sieviete neslēpj – reizēm savas tautības dēļ jutusies atstumta.
"Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mana zeme ir šeit, jo es te piedzimu, es te uzaugu. Es uzskatu – ja es te piedzimu, tad man šeit arī jāuzaug. Reizēm ir tāda sajūta – it kā viss ir labi, bet reizēm nav. Jo arī par mums, krieviem, visu ko stāsta. Bet es taču iemācījos latviešu valodu un neuzskatu, ka slikti runāju, es arī esmu piederīga pie Latvijas! Nākotni es redzu tikai šeit. Varbūt jāpaaugas, jāpaskatās, bet paliksim tepat. Vienīgi vēl jāizdomā tā nākotnes vīzija – ko tieši šeit darīt," tā Irina.
Izmācīties par programmētāju un dzīvot saulainajā Maltā, kļūt par uzņēmēju Jūrmalā vai lauku klusumā veltīt laiku bērniem. Dzīvesstāsti neatkarības vienaudžiem ir dažādi. Taču bez kopīga dzimšanas dienas datuma viņiem ir vēl kas kopīgs – apziņa, ka dzīvi veido viņu pašu izdarītās izvēles. Un galu galā – iespēja pašam izdarīt izvēli – tā jau arī ir tā brīvība.
