ĪSUMĀ:
- Reemigranti ārvalstīs ieguvuši izglītību un Latvijā veiksmīgi var atrast darbu;
- Lielai daļai atbraukšanas iemesls saistīts ar vēlmi audzināt bērnus Latvijā;
- Atbraucējus uztrauc veselības aprūpe un sociālie jautājumi;
- Reemigrantiem traucē birokrātija un vietējo iedzīvotāju attieksme.
Ar varu nevienu atgriezties nepiespiedīs
"Tās tendences pamazām sāk svērties otrā virzienā, pērn atgriezās astoņi tūkstoši cilvēku, tie ir Centrālās statistikas pārvaldes dati, bet vienlaicīgi ir arī interesants faktors par lidostu, ka lidostā ir diezgan liels cilvēku skaits, kas atgriežas, valstī īstenībā ir ļoti grūti saprast, cik cilvēki, kur atrodas," vērtē biedrības „Ar pasaules pieredzi Latvijā” viens no izveidotājiem Miks Muižarājs.
Valmieras kafejnīcas „Tērbata” vadītāja Zane Pirsko vēl pavisam nesen strādāja lielā, prestižā uzņēmumā Londonā. "Strādāju tādā karaliskās ģimenes biedru klubā, sāku, protams, ar trauku mazgāšanu un pašām mazākajām lietiņām un beigās es kļuvu par menedžera asistentu, kas ir būtībā arī kā vadība," stāsta Pirsko.
Lai arī par darbu sūdzēties nevarēja, Zane atzīst, ne brīdi tomēr nepameta arī domas par Latviju. "Man visu laiku bija šaubas – palikt, braukt mājās, jo ģimene, visi draugi ir te, es apzināti viņus neveidoju tur, ar domu, ja es atgriežos, lai nav tik sāpīgi atstāt to zemi. Teiksim tā, es neizlēmu atbraukt pavisam, bet ieturēju pauzi, pateicu darbā, ka man vajag atvaļinājumu un braucu ar domu, ka šeit izlemšu - braukt vai nebraukt un ko man darīt. Kaut kā vienkārši laikam sakrita, ka te nav tik slikti, kā visi mālē, un tā zāle visur citur nav nemaz tik zaļa," saka Prisko.
Savukārt pavisam apzināts solis mājupceļam bija valmierietei Ingai Uzāriņai, kura uz Londonu bija devusies papildināt zināšanas sporta nozarē. "Es visu dzīvi esmu aktīvi nodarbojusies ar peldēšanu un biju punktā, kad sapratu, ka Latvijā nav īsti iespējas pilnveidot sevi šajā sporta nozarē," atceras Uzāriņa. Pirms diviem gadiem Inga pa jokam izteikusies, ka atgriezīsies, kad būs jaunais Valmieras peldbaseins, par kura vadītāju viņa kļūs. Tas ir noticis, taču ceļš uz sapni bijis apzināts.
"Es pati ļoti plānoju šo atgriešanos, [tas] pavisam noteikti veiksmes stāsts, ko es pati esmu izveidojusi, pati par to esmu cīnījusies. Manuprāt, pašam cilvēkam ir jāvēlas atgriezties, ar varu nevienu nepiespiedīs un, ja ir tā vēlme iekšā un tev ir izdevība to darīt, redzi, ka tos sapņus var piepildīt vai to dzīves mērķi, kas ir uzstādīts, un ja viss sakrīt, jā, tad mēs atgriežamies," stāsta Uzāriņa. Jauni cilvēki, kuri apguvuši izglītību vai darba pieredzi ārzemēs un līdz ar to arī Latvijā var veiksmīgi atrast darbu un veidot savu karjeru, ir vieni no mājupbraucējiem.
Latvijas Radio viesojas arī Rūjienā pie Fetzkī ģimenes, Lienes un Remigijuša. Liene ir rūjieniete, kura no ārvalstīm līdzi atvedusi arī vīru, poļu puisi, kurš tagad sevi nu jau uzskata par vietējo. Liene ārzemēs ir apguvusi ilgi kāroto tetovēšanas amatu, bet viņas vīrs ir pavārs un maiznieks. "Māsa jau bija projām ārzemēs, un es aizbraucu it kā ciemos pie viņas uz Angliju, bet, protams, ka paliku ilgāk, un tad es satiktu savu vīru un es viņu atvedu uz Latviju, atbraucām un viņam tik ļoti te viss patika. Es gribēju, lai man bērni var skriet ar plikām kājām…es nezinu, man patīk Latvijā, es vislabāk jūtos šeit," klāsta Liene. ''Man liekas, ka ir labi, ja ir kaut kas, ko ar rokām māki taisīt; ja cilvēki grib sēdēt ofisā visu dienu, tad es domāju, ka šeit nebūs darba, bet es sev darbu varu uztaisīt pats.
Mēs aizbraucām uz Zviedriju, cītīgi strādājām, krājām, paspējām divus bērnus tur uztaisīt un tagad atbraucām mājās, bija jau paredzēts mazliet vēlāk braukt, tad, kad viss ir izremontēts, bet tik ļoti gribējās mājās, tik ļoti gribējās, lai meita iet latviešu dārziņā. Atgriešanās gan nemaz tik viegla nebija, pirmais mēģinājums tomēr lika doties atpakaļ," stāsta Liene. Atbraucējiem grūtības sagādājušas arī finanšu lietas, jo Lielbritānijā bija ļoti laba un viegla dzīve.
Lielai daļai atbraukšanas iemesls saistīts ar vēlmi bērnus audzināt Latvijā
"Mēs atbraucām un attapāmies, ka mums nekā - ne savas mājas, nekā - nav, laikam tā finansiālā puse bija visgrūtākā, jo mēs jau bijām tā kā izlaidušies, tad sapratām, tad, kad mums būs bērniņš, mums vajag savu dzīves vietu, bet, šeit strādājot, nelikās, ka var sakrāt, bet tik ļoti gribējās, lai tā sava dzīves vieta ir tad, kad tie mazie nāk pasaulē," stāsta Liene. Tagad iegādāta māja, kas tiek remontēta, un abi, gan Liene, gan Remigijušs uzskata, ka šobrīd bažu par to, vai ir uz palikšanu vai ne, neesot. Galvenais atgriešanās iemesls bijis tas, lai bērni dzīvotu un augtu Latvijā.
Šo faktoru kā būtisku, jaunajām ģimenēm izšķiroties par mājupceļu, uzsver arī Vidzemes reemigrācijas koordinatore Ija Groza. Latvijai būtiski ir tas, ka šī ir viena no lielākajām mājupbraucēju grupām. "Jā, ir izteikti šīs ģimenes ar pirmsskolas vai skolas vecuma bērniem. Viņi atzīst, ka vēlas pamatizglītību bērniem nodrošināt Latvijā, viņi ir guvuši pieredzi un analizējuši, kas notiek citās zemēs, un tomēr novērtē šo sistēmu. Pozitīva lieta, ko mēs varbūt nenovērtējam ikdienā - fiziskā drošība Latvijā. Ļoti daudzi cilvēki interesējas par to, cik mums ir droši fiziski, un arī šī zaļā vide Latvijā, tās ir tās vērtības," norāda Groza.
Apes novada "Valdiņu" mājās dzīvojošā Anda Sutugova savukārt stāsta, ka ārzemēs visvairāk pietrūcis Latvijas dabas. "Tur ir skaisti kalni un lejas, arī mežs it kā tur ir, bet nav jau kur aiziet sēnes un ogas palasīt. Tur jau nav tādu mežu kā mums, tā visa ļoti pietrūka. Nu, tur es jutos, kā iesprostota būrītī, man vajag šo brīvību, plašumu, klusumu, mieru. Atgriezos Latvijā, lai sāktu rušināt savas dobes, pļaut savus tīrumus, jo laukos jau var darīt daudz ko. Ir doma plašumos sastādīt krūmmellenes, lielogu avenes," ieceres klāsta Sutugova.
Viņa tagad atradusi savu darbošanos mājražošanā, viņa atzīst, protams, tā nebūs tāda nauda, kādu vari nopelnīt Īrijā, taču arī tur esot, tā ir tikai ilūzija, ka kļūsi stāvus bagāts. "Īre ir ļoti liela, ļoti dārga automašīnas uzturēšana, visos maksājumos aiziet liela nauda. Mums mājai logi un durvis ir no manas iekrātās naudas un praktiski nekas daudz vairāk, neko es neiekrāju. Desmit tūkstošus es neatvedu mājās, to es varu pateikt uzreiz. Pat desmit tūkstošus es neatvedu par tiem sešiem gadiem, ko es tur nostrādāju," atzīst atbraucēja.
Anda darbošanos saredz mājražošanā - tajā, ko var paveikt ar savām rokām. Viņa gatavo dažādus sīrupus, strādā arī ar rokdarbiem. To, ka Vidzemes mājupbraucēji lielākoties ir ar skaidru redzējumu uzņēmējdarbībā, uzsver arī reemigrācijas koordinatore Groza. "Tas Vidzemes gēns ir uzņēmējdarbība, ļoti daudz cilvēku interesējas tieši par savu uzņēmējdarbību, tas ir vairumā, citiem kolēģiem vairāk tādi sociālie jautājumi, kur vajadzētu pabalstu un tā, tad mums tas ir mazāk," atzina Groza.
Atbraucējus uztrauc veselības aprūpe un sociālie jautājumi
Ne visu atbraucēju stāsti ir veiksmīgi un cerīgi. Kāds, kurš ārvalstīs pavadījis astoņus vai desmit gadus, saskaras ar grūtībām, iejūtoties Latvijā. Pusgadu uzrunājot un uzklausot aizbraucējus, Vidzemes reemigrācijas koordinatore Groza secina, cilvēkiem pat ļoti trūkst informācijas par notiekošo Latvijā. Aizbraucēji atceras to Latviju, kāda tā bija pirms desmit, padsmit gadiem, kad viņi aizbrauca projām. Dzīves dārdzība, bezdarbs, sliktais ekonomikas stāvoklis un dažādas problēmas. Taču, kad koordinatori stāsta par situāciju Latvijā, vairāk cilvēku sāk interesēties un noticēt valstij.
Viena no galvenajām problēmām, kas liedz izšķirties par mājupceļu, ir mājokļa jautājums. Taču ne mazāk svarīga ir arī sociālā joma. "Teiksim, mēs netiekam bērnudārzā, jo ir pilns, un es domāju, ka arī daudziem tas būtu šķērslis, ka vajadzētu turpināt strādāt, bet nevar ielikt bērnu dārziņā, bet nu mēs esam ar mieru vēl gadu padzīvot mājās," stāsta Liene Fetzkī.
Savukārt Anda Sutugova kā vienu no faktoriem, kas daudzus attur atgriezties Latvijā, min veselības aprūpi. "Tur pilnīgi viss bija par velti, tu ej pie daktera, visas operācijas, zāles tev ir, ja tev kaut kas notiek, tu esi jau to visu atmaksājis. Cilvēki domā, nu es atbraukšu uz Latviju, man kaut kas notiks un man tās naudas nebūs, tas, es domāju, ka ir viens no svarīgākajiem, ko Latvijā vajadzētu sakārtot," pauž Sutugova.
Viena no problēmām, kas būtu jārisina valsts līmenī un kuras risināšanā ir nācis palīdzēt daudziem atbraucējiem, ir autovadītāja apliecības jautājums. Lai atjaunotu tiesības, tās pielīdzinātu vai iegūtu no jauna, jābūt pusgadu nodzīvojušam Latvijā. Groza stāsta, ka pavisam nesen bijusi situācija, kad kāds cilvēks bija atbraucis un viņam vajadzējis mainīt tiesības, taču tas neesot izdevies. Atbraucējs dzīvojis laukos, kur vajadzējis regulāri vest bērnus uz skolu.
Atbraucējiem svarīga ir arī attieksme darba vidē, īpaši, ja bijusi slikta pieredze. "Šie cilvēki, kas pabijuši citās zemēs, valstīs, viņi salīdzina, un viņi baidās atkal noticēt uzņēmējiem, saviem darba devējiem, jo viņiem ir bijusi tā sliktā pieredze, vai tiks nomaksāti nodokļi, kāda ir attieksme pret cilvēku, ļoti, ļoti liela vērtība viņiem ir arī šī cilvēciskā attieksme," uzsver Groza.
Daudzi atbraucēji arī saka, ka viena no atgriešanās problēmām ir saistīta ar kultūršoku. Ilgus gads, dzīvojot sabiedrībā, kur ir pierasts pie citas līdzcilvēku attieksmes, kā auksta ūdens šalts ir iejušanās mūsu vidū. "Tas pirmais šoks, kas ir ļoti jūtams, ir latviešu attieksmē. Esot tur, tu kļūsti kaut kā ļoti atvērts, pieņem jebkuru tautību, jebkuru cilvēku, kāds viņš ir, ar visiem plusiem, mīnusiem, un atbraucot te, es jutu, ka man ir konstanti visu laiku sevi jāpierāda, ka es esmu ļoti forša, ka man ir ļoti labi mērķi un ka neesmu atbraukusi nevienam kaut ko atņemt, jo te, manuprāt, kaut kā vēl joprojām katrs cīnās par sevi un tā palīdzība nav tik ļoti, kā tur. Nu tā man bija laikam tā lielākā problēma," atzīst Prisko.
Kā vienu no galvenajiem aspektiem, kas, domājot par atbraucējiem, būtu jāmaina, ir šejienes cilvēku attieksme un birokrātija, uzskata Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēde Kristīne Saulītis.
"Tā ir īstenībā cilvēku attieksme; likumu jau daudz un dažādu netrūkst un dažādas lietas, ja mēs tāpat runājam par bērnu iešanu skolās vai bērnudārzos vai veselības aprūpi, bet ik uz soļa saskaras ar to, tas vārds pat nav nelaipnība…Birokrātija ir viena lieta, noteikti, bet nu tāda nevēlēšanās pat sadarboties, pat sarunāties, un tā nav problēma, kas ir tikai ar tiem, kas ārzemēs dzīvo, arī vietējiem. Ja mēs paskatāmies, kādā veidā arī ikdienā cilvēki attiecas viens pret otru, tad, ja mēs šo mainītu, es domāju, visa valsts būtu daudz lielāki ieguvēji. Ir svarīgi saprast to, ka tas, kā lietas Latvijā tiek veidotas gan no likumiem, gan no attieksmēm, gan visa pārējā, mums ir jābūt atvērtiem kā sabiedrībai uzņemt cilvēkus, vai viņi atgriežas rīt, vai viņi atbrauc uz daļu laika, vai tikai ciemos, vai brauc pēc desmit gadiem, es domāju, mums ir jābūt kā sabiedrībai atvērtiem uz to," saka Kristīne Saulītis.
Lai gan šobrīd vēl turpinās arī prombraukšana, var teikt, ka arī mājupceļš ir sācies. Tāpat kā par aizbraucējiem - vai tie ir 400 tūkstoši, kā tiek lēsts, - neviens īsti nezina par to, cik īsti ir atbraucēju. Ar Vidzemes reemigrācijas koordinatores atbalstu šovasar Vidzemē atgriezušās 20 ģimenes. Ir ģimenes, kas plāno atgriezties nākamgad, bet ir arī cilvēki, kuri atgriežas bez koordinatoru palīdzības.
