Centrālajā vēlēšanu komisijā Arnis Cimdars darbojas nu jau 18 gadus, 17 no tiem viņš ir komisijas priekšsēdētājs. Darbs viņam patīkot, un galā ar to viņš tiekot labi – to šonedēļ intervijā Latvijas Radio raidījumā „Aktuālais temats” atzina pats Cimdars:
„Šis man ir maizes darbs jau ilgu laiku, un patīk tādēļ, ka vienmēr ir jauni izaicinājumi – katra reize atšķiras no iepriekšējās. Tas nav konveijera darbs, tas ir ļoti interesants darbs. Es diezgan daudz par to zinu – esmu sasūcis daudzu valstu pieredzes un dažādus risinājumus. Savu darbu vērtēt ir sarežģīta lieta, nepateicīga lieta, bet, paskatoties Eiropas valstu kontekstā, mēs esam vieni no inovatīvākajiem un daudz pieredzes no mums tiek ieviestas citus, tai skaitā Igaunijā, Gruzijā…”
Pirmo reizi ievēlēts Centrālajā vēlēšanu komisijā Cimdars tika 1997.gada janvārī, kad šī vakance parādījās, amatu atstājot komisijas loceklei, kas kandidēja pašvaldību vēlēšanās.
Amatam Cimdaru, kas tolaik bija Saeimas Tautsaimniecības komisijas konsultants, virzīja viņa toreizējā partija - Demokrātiskā partija „Saimnieks,” kurai jau bija pārstāvis CVK, uz ko steidza norādīt frakcija „Līdztiesība”. Tomēr ar nelielu pārsvaru (par balsoja 33 deputāti, pret un atturējās – 29) Cimdars nonāca komisijā.
Tā paša gada nogalē pēc CVK priekšsēdētāja Ata Kramiņa pašnāvības par viņa pēcteci Saeima ievēlēja Cimdaru, kurš, konkurējot ar diviem citiem kandidātiem, saņēma 43 deputātu atbalstu. Amatam viņu arī šoreiz izvirzīja „Saimnieks,” bet 1998.gadā Cimdars darbību partijā apturēja, uzskatot, ka Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amats ar to nav savienojams.
Gadu vēlāk jauno CVK sastāvu vēlēja 7.Saeima. Tolaik ļoti sīvi izpaudās Tautas partijas un „Latvijas ceļa” konkurence. Cimdaru atbalstīja opozīcijā esošie „oranžie,” bet „ceļinieki” izvirzīja savu kandidātu – Gunti Zandbergu. Vairāk nekā puses klātesošo deputātu atbalstu Cimdars ieguva tikai pēc vairākkārtējas pārbalsošanas – ceturtajā balsojumā, kad saņēma 46 balsis pret Zandberga 37.
Pirmo reizi novadījis komisiju visu tās pilnvaru termiņu, 2003.gadā Cimdars bez lielām diskusijām saņēma plašu atbalstu – par viņu vienbalsīgi nobalsoja 87 deputāti. Četrus gadus vēlāk tas gan mainījās – tad aktualitāte bija Valsts kontroles pārmetumi par prēmēšanas pārkāpumiem vairākās institūcijās, arī CVK. Tolaik opozīcijā esošā „Jaunā laika” deputāts Kārlis Šadurskis to uzskatīja par nopietnu iemeslu, lai Cimdaru nepārvēlētu:
„Es esmu tādā mērenā neizpratnē, jo Cimdara kungs nejūtas neko pārkāpis – tas bija nebūtiski, turpmāk būs labi, kā lai savādāk samaksā sev prēmiju… (..) Es nedomāju, ka Cimdara kungam vajadzētu pretendēt [uz CVK vadīšanu].”
Tomēr 71 deputāts 2007.gadā nobalsoja par Cimdaru. Savukārt pēc 10.Saeimas vēlēšanām CVK tika pārmestas rezultātu ievadīšanā pieļautās kļūdas. Tas gan attiecās vien uz provizoriskajiem rezultātiem. Tomēr noprotams, ka arī tāpēc 2011.gadā sākotnēji skeptiska par Cimdaru bija arī valdošās „Vienotības” frakcija, kuru vadīja Dzintars Zaķis:
„Mēs saskatām daudzas lietas, kas būtu uzlabojamas šīs iestādes darbībā. (..) Es personīgi esmu vienmēr turējies pie principa, ka, tēlaini izsakoties – svaigas asinis ļoti bieži palīdz iestādes darba kvalitātes uzlabošanā.”
Taču jau nedēļu vēlāk Zaķis kopā ar Zaļo un Zemnieku savienības un „Saskaņas centra” frakciju vadītājiem pats izvirzīja Cimdara kandidatūru, kas šoreiz ieguva jau 89 deputātu atbalstu.
Nākamā reize, kad bija jāievēl CVK vadītājs, bija jau pēc gada, jo bija notikušas Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Šoreiz atklāti Cimdaru neviens nekritizēja, tomēr atbalsts bija nedaudz mazāks – par balsoja 77 deputāti, bet vairāki deputāti, galvenokārt no „Saskaņas centra,” attieksmi pauda, balsojumā nepiedaloties. No tribīnes šoreiz arī izskanēja vairāki aicinājumi un norādījumi Cimdaram. Piemēram, no neatkarīgā deputāta Jāņa Upenieka:
„Vēlos atgādināt kādu gadījumu no nesenā valodas referenduma, kad CVK sākotnēji bija noformulējusi sabiedrībai ļoti nesaprotamu referenduma jautājumu, taču pēc mūsu iniciatīvas Cimdara kungs ieklausījās un reaģēja, mainot referenduma jautājuma formulējumu. Uzskatu, ka šis gadījums arī raksturo Cimdara kungu – viņš ir spējīgs atzīt savas kļūdas, no tām mācīties un tās neatkārto. Cimdara kungu gaida smags pārbaudījums – elektronisko vēlēšanu ieviešana. Cimdara kungs ir solījis, ka šo uzdevumu var paveikt, un viņa pārvēlēšanas gadījumā sekosim līdzi viņa darbam un ceram, ka jau tuvākajā laikā redzēsim pirmās iestrādes, lai jau nākamajās vēlēšanās valsts iedzīvotāji varētu balsot arī elektroniski.”
Jāpiezīmē, ka šīs Upenieka cerības nav īstenojušās, un šobrīd interneta balsošanas ieviešana Latvijā izskatās maz ticama.
Savukārt šī gada sākumā bija izskanējis, ka jaunu komisijas priekšsēdētāju gribētu meklēt Nacionālā apvienība. Frakcijas vadītājs Gaidis Bērziņš tagad gan apgalvo, ka šāda interpretācija neesot precīza:
„Mūsu frakcijā nekādi meklējumi nenotika. Ar ko mēs sākām? Mēs aicinājām Cimdara kungu pie sevis uz frakciju, tikāmies, iztaujājām un nolēmām, ka atbalstīsim viņu atkārtotai ievēlēšanai. Mūsu ambīcijas bija saistītas ar to, lai izvērtētu paveikto darbu, uzklausītu nākošā perioda prioritātes; konsultējāmies arī ar mūsu pārstāvi CVK Ritvaru Eglāju, uzklausījām arī viņa redzējumu, - šobrīd atbalstām Cimdara kungu.”
Gaidāms, ka ceturtdien Saeima kārtējo reizi pārliecinoši nobalsos par Cimdaru, un tādā gadījumā viņam ir visas cerības kļūt par vienu no retajām amatpersonām Latvijā, kas savu iestādi vada gandrīz 20 gadus.
