Dienas ziņas

Aizputē sacenšas Baltijas valstu ložu šāvēji

Dienas ziņas

Helikoptera avārijā cietušo stāvoklis joprojām smags

Vismaz 32% vecāku piemēro miesas sodus

Aptauja: 40% neatbalsta miesas sodu aizliegšanu bērna audzināšanā

Katrs trešais vecāks Latvijā izmanto miesas sodu bērna audzināšanā, turklāt gandrīz 40% iedzīvotāju vērtē, ka nevajadzētu vai drīzāk nevajadzētu savu bērnu fizisku sodīšanu aizliegt ar likumu,  liecina centra “Dardedze” veiktā aptauja par bērnu fizisku sodīšanu Latvijā.  

Fiziska sodīšana nozīmē ne tikai bērna sišanu – iekaustīšanu, iepļaukāšanu vai pēršanu. Tā ir arī purināšana, speršana, kniebšana, košana, matu raustīšana vai uzsišana pa ausīm, skaidroja “Dardedzes” Konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.

„Bērna piespiešana palikt kādā neērtā pozā – tas arī ir saistīts ar fizisku vardarbību pret bērnu. Dedzināšana, applaucēšana. Un vēl arī piespiedu vielu uzņemšana, respektīvi, ka mēs bērnu spiežam ēst, vai tieši pretēji nedodam ēst,” skaidroja Balode.

Šādi „audzināšanas paņēmieni” pazemo bērnu. Iebiedē, taču nemāca, kā uzvesties pareizi.

„Mēs mēģinām bērnu sodīt ar mērķi, lai viņš kaut ko saprastu un atcerētos, bet diemžēl pārsvarā bērni cieš, bērniem sāp. Bērniem sāp „ārēji” – sāp sasitumi un zilumi, bet ļoti, ļoti sāp arī iekšēji. Jo dažkārt ir tā, ka bērns neatceras vairs, par ko viņš ir sodīts, bet viņš atceras faktu, ka viņš ir sodīts,” uzsvēra Balode.

Vecāki šādi rāda piemēru, ka darīt pāri vājākam ir pieļaujams, un vardarbības ķēde turpinās, norādīja centrā “Dardedze”.

“To pāridarījumu bērni agresīvā veidā izpauž pret citiem bērniem un pieaugušajiem, un tās bieži vien ir tās sekas, ko mēs redzam mūsu izglītības sistēmā,” norādīja Balode.

Turklāt ar miesas sodu ievaino vai var pat nogalināt bērnu. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa stāstīja, ka „pētījumi pierāda, ka tās ir sekas veselībai un pat arī dzīvībai, jo vardarbības upuri daudz biežāk, piemēram, izdara pašnāvības, nekā tie bērni, kas nav fiziski sodīti.”

Tomēr aizvien gandrīz puse iedzīvotāju pieļauj, ka dažkārt bērnu var audzināt ar sišanu. Pirms astoņiem gadiem veiktā pētījuma rezultāti bija satraucošāki, taču izmaiņas uz labo pusi nav bijušas būtiskas.

„Jau gandrīz 20 gadus Latvijā ir spēkā visa veida bērnu fiziskas sodīšanas aizliegums,” atgādināja labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”).

Aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju to nemaz nezina. Pērn par fizisku vai emocionālu vardarbību bija sodīti gandrīz 700 vecāki, norādīja ministrs.

“Jau tā šos kritiskos datus ir jāvērtē vēl kritiskāk, es domāju,” sacīja Reirs.

Šo tēzi ministrs pamatoja, sakot, ka ne visi aptaujā atbild godīgi.

Taču kādēļ vecāki izvēlas miesas sodu? Lielākoties iedzīvotāji saista to ar savaldības zaudēšanu; nogurumu un bezpalīdzību. Skaidro arī ar bērna temperamentu un metodes iedarbīgumu. Turklāt fiziskus sodus aptaujātie saista arī ar tradīcijām.   

„Mēs dzīvojam valstī, kur miesas sodi ir krimināli sodāma lieta, bet vienlaikus tā ir plaši akceptēta un arī praktizēta kultūras norma,” atzina Aivita Putniņa.

“Tie vecāki, kas iestājas par sodiem, parasti to saista ar savas autoritātes uzturēšanu, un pat vērtību nodošanu,” stāstīja Putniņa.

Svarīga ir komunikācija, un tāpat loma ir informācijas trūkumam par dažādām audzināšanas metodēm, skaidroja tēvs un tēvu grupu vadītājs Nauris Grīnbergs. Šādās grupās vecāki var dalīties pieredzē un apgūt dažādus problēmu risinājumus.

„Tad, ja tu nezini, tu rīkojies tā, kā tu zini. Un, ja tava pieredze liecina par to, ka pēriens ir tā pareizā metode, tu arī to izmantosi. Un nejutīsi sirdsapziņas pārmetumus par to, ka tu lieto metodi, par kuru tu zini, ka strādā. Uz mani strādā, tāpēc es turpināšu to tālāk,” uzvedības modeli skaidroja Grīnbergs.

“Bet ļoti bieži, iedodot citu instrumentu rokā, arī tas strādā, un tu saproti, ka tu vari strādāt savādāk,” viņš uzsvēra.

Katrs desmitais aptaujātais atzīst, ka pielieto miesas sodu, jo viņam trūkst zināšanu par citiem disciplinēšanas paņēmieniem. Kritiskās situācijās ar mazākiem bērniem Laila Balode no centra “Dardedze” iesaka paņemt pāris minūšu pauzi – palūkoties uz notiekošo no malas.

„Un ar maziem bērniem vēl ļoti labi darbojas uzmanības pārslēgšanas metode. Dažkārt mēs ar bērniem sākam cīnīties – nē tu to darīsi; nē, tu nedarīsi. Un tad man liekas, ka man kā pieaugušajam ir baigi svarīgi, lai bērns dara, kā es vēlos, jo man ir autoritāte, man ir vara un viņš mani neklausa. Un tas mani personiski aizvaino. Šajās situācijās, man liekas, ir ļoti svarīgi pārslēgt bērna uzmanību no tā, vai tu to darīsi, vai nedarīsi, bet, ka mēs pēkšņi sākam darīt kaut ko pavisam citu,” skaidroja Balode.

Ar lielākiem bērniem svarīgi runāt. Var arī samērīgi liegt, piemēram, par nokavētām stundām doties uz ballīti. Turklāt spēles noteikumiem jābūt skaidriem – tātad iepriekš atrunātiem, kā ar ceļu satiksmes noteikumiem, salīdzināja Balode.

Mazu bērnu vecāki, ko LTV sastapa Rīgas ielās stāstīja – ja bērns nav paklausīgs, viņi mēģina novērst uzmanību, piedāvāt citu nodarbi vai sarunāt, lai nedara blēņas.

“Samīļot, mēģināt sarunāt, nomierināt. Rāties noteikti nē. Divos gados rāšanās neko nedod,” atzina Solveiga.

Speciālisti norāda – ir daudz metožu, kā panākt, lai bērnu disciplinētu, viņu nepazemojot. Vienmēr ir veidi, kā saņemt palīdzību, mainīties. Daudzās pašvaldībās ir pieejamas atbalsta grupas vecākiem.

Savukārt, ja cilvēks redz vardarbību pret bērnu uz ielas, var sākt ar jautājumu vecākiem: „Vai varu kā palīdzēt?”

Centra “Dardedze” aptauja liecina, ka vairums iedzīvotāju, redzot bērna fizisku sodīšanu, neiejaucas.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti