1990. gadā tolaik 33 gadus vecais Kuldīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Lange Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās kandidēja no Alsungas vēlēšanu apgabala. Viņa pretinieks bija rajona kompartijas sekretārs.
“Es tajos gados biju pietiekoši jauns, man jau likās, ka atbalsts būs, taču, ka ne tik liels, 77 procenti bija par mani,” atcerējās Lange.
Kuldīdznieks Lange ir vietējās pašvaldības deputāts, zemnieku saimniecības un viesu nama īpašnieks.
Tomēr joprojām par savas dzīves spilgtāko notikumu viņš sauc 1990. gada 4. maija balsojumu par neatkarības atjaunošanu.
“Es jau skaitīju līdzi, baidījos, vai neesmu kļūdījies. Šis balsojums man paliks atmiņā uz mūžu,” atzina Lange.
Lēmuma pieņemšanai viņu, pēc paša teiktā, sagatavoja tas, ka visa viņa ģimene ir piedzīvojusi izsūtīšanu Sibīrijā, “baidījos, lai maniem vecākiem tas nebūtu jāpiedzīvo vēlreiz”.
“Jebkuram, kas mēs tur bijām, šis notikums paliks atmiņā uz mūžu, tās izjūtas ir neaprakstāmas,” atzina AP deputāts.
Vērtējot aizvadītos 30 gadus, Lange uzsver, ka nekas labāks par demokrātiju izgudrots nav.
“Būtu jau labi, ja mēs varētu mācīties no citu kļūdām, bet ne vienmēr tā ir. 30 gadi ir bijuši augšupejošs ceļš,” pauda Lange.
Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jārod risinājums, tā valstī noteiktos ierobežojumus Covid-19 dēļ vērtē Lange. Viņš uzskata, ka jāpakļaujas stingrajiem noteikumiem, lai visiem kopā izdotos tikt pāri epidēmijas radītajām sekām.
“Ko var darīt, jāpārdzīvo,” noteica Lange. Viņš sprieda, ka tūrisma nozarei šobrīd nav pārliecības, vai cilvēki velēsies ceļot. “Cerams, uz rudens pusi ceļos mūsu pašu Latvijas cilvēki, un tie, kuri netiek uz Ēģipti, brauks uz šejieni,” sacīja Lange.
Ja nebūtu neatkarības deklarācijas, nebūtu arī neatkarīgas Latvijas valsts. Lange, kurš bija viens no tiem, kurš atbalstīja deklarācijas pieņemšanu, ne tikai svētkos, bet arī ikdienā novēl nekad nezaudēt optimismu.
