Konkurencē ar Edvardu Smiltēnu tieši Piebalga pieredze, autoritāte un starptautiska atpazīstamība bija lielākie trumpji, ko viņam par labu uzsvēra atbalstītāji.
“Piebalga kungam būs vienkāršāk, jo viņš nedaudz tā kā no malas ir. Viņš nav bijis šajās iekšējās diskusijās, kas ir partijā. Un cilvēkam gados un cilvēkam, kas nav bijis iesaistīts dažādās pārrunās starp grupām, ir vienkāršāk. Tas ir viens. Otrs – politiskā kultūra, tomēr ar gadiem tā pieredze ir. Un es domāju, ka viņš varēs pacelt labāk, nekā Edvards,” uzskata bijusī premjere Laimdota Straujuma.
Piebalgam ir 58 gadi, pēc izglītības viņš ir fiziķis. Bijis partijā “Latvijas ceļš”. Strādājis Ivara Godmaņa valdībā par izglītības ministru, bet Māra Gaiļa valdībā bijis finanšu ministrs.
Psiholoģiski gan viņš salūza “Bankas Baltija” krīzē, un toreiz viņš pameta gan amatu, gan politiku. “Ir grūti noturēties psiholoģiski, kad cilvēki nāk un prasa naudu, kas ir pat budžetā paredzēta. Un tu saki – nu, atnāciet nākošnedēļ. Tu saki – nu, pacietieties, man jāatmaksā parādzīmes, pacietieties vēl nedēļu! Un faktiski jau tādā situācijā es esmu visu aprīli un maiju. Un psiholoģiski es to vairs nevaru izturēt,” 1995.gadā atzina toreizējais finanšu ministrs Piebalgs.
Pēc tam politiķis pievērsās diplomāta karjerai – bija vēstnieks Igaunijā, Eiropas Savienībā, tad eirokomisārs enerģētikā un vēlāk Eiropas Savienības atbalstā jaunattīstības valstīm.
Tomēr viņš ik pa laikam ir aicināts atpakaļ Latvijas politikā gan kā varbūtējs premjers, gan Valsts prezidents. Viņš atteicies vienmēr un, šķiet, nekad ne uz vienu amatu nav rāvies. Arī eirokomisāram, kur tika sijāti pavisam citi pretendenti, Piebalgs gatavojās būt tikai biroja vadītājs.
Taču vai tagad, beidzoties komisāra amata termiņam un iestājoties “Vienotībā”, Piebalgs ir pietiekami zinošs arī Latvijas iekšpolitikā? Pilsoņu aptaujā uz jautājumu – ja jums būtu iespēja balsot par to, kurš būs nākamais “Vienotības” priekšsēdētājs un līdz ar to arī šīs partijas premjera amata kandidāts, Piebalgs pārliecinoši – ar 39% pret 8% – uzvarēja Smiltēnu. Bet, gaidot izšķirošo balsojumu partijā, katrs no abiem kandidātiem vērtēja savas izredzes, šķiet, ne zemāk, kā sāncensis.
Piebalga uzvara partijas biedru balsojumā “Vienotībai” nozīmē gan plusus, gan mīnusus. “Ja sabiedrībai nododamā ziņa ir tas, ka partija ir pārtapusi, restartējusies, tad lielāka iespēja to ir izdarīt ar Smiltēna kunga rokām. Vienlaicīgi ar Smiltēnu ir riski. Tādā ziņā Piebalgs ir apbružājies politikas ilgdzīvotājs, tad nu visdrīzāk tur nav sagaidāmi kaut kādi īpaši pārsteigumi. Runājot par Smiltēna kungu, tur objektīvi ir riski. Un es domāju, ka arī partijas biedri, esošā partijas vadība apzinās šo situāciju,” komentē sociologs Arnis Kaktiņš.
Tagad Piebalgam nāksies pierādīt, ka pēc ilgā ceļa politikā viņam pietiks enerģijas ne tikai iepūst dzīvību partijā, bet arī rādīt darbus, kas atsauktu atpakaļ “Vienotības” pazaudētos vēlētājus.
