Saskaņā ar uzņēmuma “Latvijas Valsts ceļi” uzturētā ceļu reģistra dokumentāciju, šim ceļam jābūt 1,36 kilometrus garam, sešus metrus platam un ar grants segumu.
Taču realitātē viens ceļa gals vietā, kur tam būtu jāatzarojas no Grēveļu–Ciemgaļu ceļa, ar neapbruņotu aci pat nav saskatāms, jo pašvaldība to jau vairāk nekā 20 gadus vispār nekopj.
Kopš pašvaldība savā īpašumā esošo ceļu pārstājusi kopt un tas sācis aizaugt, ceļa malā esošo zemesgabalu saimnieki, lai nokļūtu pie saviem īpašumiem, turpat līdzās iebraukājuši alternatīvu ceļu – tā saucamo “ziloņu taku”.
Sašutusi par šo situāciju ir zemesgabala īpašniece, vietējā lauksaimniece Marija Līkanse.
“Šeit ir ceļš, pa kuru tā kā nevajadzētu pārvietoties citiem, jo tā reāli dabā nav, bet citi cilvēki to izmanto jau praktiski ilgus gadus, sākot no 1993.gada visi principā arī brauca pa šo ceļu. Un tad, kad es to visu atklāju, es noliku tur to šķērsli, lai nebrauc pa manu zemi, jo te ceļa arī reāli nav,” stāstīja Marija.
Viņa arī vērsās Alūksnes novadā, lūdzot sakārtot pašvaldības ceļu, bet tas nenotika.
Tikmēr autoceļa Lūši–Cekulītes otrā galā ceļš tiešām eksistē arī dabā, turklāt ir sakopts. Taču jau pēc nepilniem pārsimt metriem tas beidzas lauku māju pagalmā.
Šis ceļa gals tiešām šobrīd pilda servitūta jeb piebraucamā ceļa funkcijas tur esošajām “Lūšu” mājām.
Alūksnes novada pašvaldības Īpašumu nodaļas vadītājs Ingus Berkulis raidījumam atzina, ka šis pašvaldības ceļš tiešām ir aizaudzis, “viņam, tā teikt, nav šīs inženierbūves – ceļa – pazīmju”.
“Bet uzreiz saku to, ka pa šo ceļu var droši pārvietoties, pa šo zemi, kuras mērķis ir ceļš, var brīvi pārvietoties jebkurš, var brīvi piekļūt saviem nekustamajiem īpašumiem, var braukt zemnieki,” apgalvoja Berkulis,
Lai pa to brauktu, uz ceļa ir arī jānokļūst, ko vienā galā liedz neizbraucami brikšņi, bet otrā – strupceļš lauku sētas pagalmā. Uz šo norādi pašvaldības pārstāvis neatbildēja, vien skaidro, ka pašvaldība esot pasūtījusi zemes pārmērīšanu, lai saprastu, kā tālāk šī situācija risināma.
“Ņemot vērā, ka pašvaldības ceļa daļa ir aizaugusi, šobrīd mēs esam pasūtījuši šim ceļam instrumentālo uzmērīšanu, lai dabā mēs precīzi saprastu, kur šim ceļam ir robežas. Ar tādu domu, vienojoties ar attiecīgo pagasta pārvaldi, tuvākā vai tālākā nākotnē varētu plānot šī ceļa atjaunošanu, lai pa to varētu pārvietoties transportlīdzekļi,” stāstīja Berkulis.
Konkrētus termiņus, kad tas varētu notikt, pašvaldības pārstāvis nevarēja nosaukt.
Un faktiski šo procesu iespējams vilkt garumā bezgalīgi, jo valsts autoceļu reģistrā šis autoceļš joprojām ir ierakstīts – tātad formāli tas eksistē. Bet inženiertehniskas būves statusa šim ceļam nav, kas dod pašvaldībai visas tiesības to nekopt.
