Brīvības ielā Aizputē dzīvo latviešu mākslinieks Jānis Gunārs Kalnmalis un viņa dzīvesbiedre Biruta. Abi pārcēlušies uz Aizputi un uz vecvecāku būvēto māju no Rīgas. Māksliniekam tikko Rīgas Latviešu biedrībā atklāta gleznu izstāde. Ja šobrīd dabā priecē vien zilās debesis un zaļie labības lauki, tad Kalnmaļu mājas istabā gleznas ir tik košas un krāsām pārsātinātas, ka vasaras sajūta te nepazūd cauru gadu.
Domājot par Brīvības ielu, Jānis atceras savu bērnību, kad katram Brīvības ielas mājas saimniekam te bijušas vismaz trīs govis.
"Es te braucu pie vecvecākiem, pavadīju vasaras, dzinu govis. Labi atceros Brīvības ielu – tā bija putekļaina, smilšaina. Puika būdams, varēju bradāt pa peļķītēm, bija jauki. Tā bija viena no galvenajām ielām Aizputē, jo te bija ceļš uz staciju. Brauca pajūgi. Mana krustmāte brauca uz Liepāju tirgot ābolus, es viņai braucu līdzi. Uz Liepāju gāja bānītis – šaursliežu dzelzceļš," stāsta Jānis.
Brīvības ielā liepu aleju stādījuši māju saimnieki, stāsta gleznotāja dzīvesbiedre Biruta. Viņa pievērš uzmanību tam, ka mūsdienu cilvēkam Brīvības iela nesaistās ar pilsētas nomali un mežmalu, kur skraida stirnas un lapsas.
"Tie, kuri brauc un nāk ciemos pirmo reizi, domā, ka Brīvības iela ir centrā. Es vienmēr saku – centrā nav, brauciet ārpus centra. Ar kājām 15 minūtes līdz centram. Viņi parasti neklausa, aizbrauc uz centru un zvana, kur tā Brīvības iela ir?!" klāsta Biruta.
Atklājot stāstus par Aizputes dzelzceļa un Brīvības ielas ziedu laikiem, daudz zina stāstīt novadpētniecības entuziasts, aizputnieks Varis Sants, kurš veidojis virtuālo pastaigu pa Aizputi, ko var aplūkot muzeja mājaslapā.
"Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, plānojot ielas, tās tika iecerētas ļoti varenas un lielas. Kādu laiku Brīvības ielai bija pat Brīvības bulvāra nosaukums. Tā bija arī ar Raiņa ielu, ko pat nosauca par Raiņa bulvāri. Līdz Liepājas ielai to sauca par Brīvības bulvāri un tikai tālāk tā bija iela," saka novadpētniecības entuziasts.
Brīvības ielā dzīvo arī Aizputes novadpētniecības muzeja direktore Jolanta Berga, kura savulaik no jelgavnieces kļuva par aizputnieci. Brīvības ielā ir viņas ģimenes mājas, kur gūt iekšējo mieru un brīvības sajūtu. Brīvības iela ir īpaša, saka Jolanta.
"Tā ir pilsētas garāka iela – gandrīz 2,5 kilometru garumā, bet uz tās nav pat 30 māju. Īpašākā vieta ir Misiņkalna parks, tur ir pastaigu vietas.
Savulaik 1935. gadā tur tika ierīkota brīvdabas estrāde, kur notika visa Aizputes kultūras dzīve. Bija skaisti iekopts parks ar gulbju dīķīti un gulbju mājiņu," zina stāstīt Jolanta.
No senās godības joprojām dzīvs ir pats parks ar skaistajiem kokiem un takām, kur līdzās aizvijas arī slavenā Misiņkalna mototrase, tajā gan šobrīd ir klusā sezona. Klusi un mierpilni Brīvības ielā ir vēl kādā īpašā vietā.
Brīvības ielas Misiņkalna kapi ir aizputnieka Mārtiņa Freimaņa atdusas vieta, kuru nav grūti atrast – to rotā uz pusēm pāršķelta akmens sirds. Ļaudis saka, ka tā ir viena no skaistākajām mūža mājām Latvijā.
Virs akmens sirds šūpojas bērza zari, kuri pavasara saulē jau briedina pumpurus. Kāda sparīga zīlīte dzied savu dziesmu un turpat netālu no Mārtiņa Freimaņa atdusas vietas šajā saules un putnu dziesmu pārpilnajā dienā vēl kādu aizgājēju mūžībā pavadīs aizputnieks Gunārs Kristvalds, kurš dzīvo blakus tieši Misiņkalna kapiem. Likteņa dāvāts darbs – pavadīt mūžībā aizgājējus gandrīz 45 gadus un dzīvot līdzās Misiņkalna kapiem uz Brīvības ielas.
"Šis ir Brīvības ielas noslēgums. Mana māja nav pēdējā, jo te ir vēl lielāka māja – tik lielas ir ļoti maz, praktiski Aizputē vienīgā – tā ir lielā kapsēta. Tā ir mūža māja, ar ko Brīvības iela arī noslēdzas.
Dzīvot te ir īpaši, jo tur tik daudz atmiņu un pateicības glabājas, ko nesam savās sirdīs. Kad pieejam pie lielās mājas vārtiem.. tā ir svēta vieta, kas tiek turēta godā un jātur godā. Tās ir mūsu saknes, mūsu pagātne, kurā varam saskatīt savu nākotni. Balstoties uz saknēm un savu vēsturi, tikai var veidoties attiecības ar cilvēkiem. Kā mēs attiecamies pret kapsētu, tāda ir mūsu būtība, tādi mēs esam," saka aizputnieks.
Gunārs Kristvalds mīl rušināties pa dārzu un audzēt puķes. Katrā latvietī mīt dārznieka dvēsele, bet Misiņkalna parkā drīz uzziedēs zilās un baltās vizbulītes. Tā ir viena no skaistākajām vietām, kur pavasarī sajūsmināties, cik skaisti zied mūsu zeme.
