Mājdzemdību skaits Latvijā ik gadu pieaug un pērn pārsniedzis jau 200, kas ir apmēram 1% no kopējā dzemdību skaita. Mājdzemdību vecmāte un ģimenes centra „Stārķa ligzda” vadītāja Dina Ceple stāsta, ka sarunas ar Veselības ministriju par valsts atbalstu mājdzemdībām līdz šim bijušas nesekmīgas, jo ministrijas vadība dzemdības mājās neatbalsta.
„Tā ir zināma netaisnība pret šīm sievietēm. Viņas, tāpat kā sievietes, kas dzemdē stacionāros, ir nodokļu maksātājas, un viņām būtu tiesības saņemt valsts nodrošināto bezmaksas dzemdību palīdzību,” saka Ceple.
Vairākas māmiņas, kam bērni dzimuši mājās, taisnību meklējušas Tiesībsarga birojā, kas secinājis, ka valstij būtu jāapmaksā arī plānotās mājdzemdības, jo likums paredz, ka dzemdību palīdzība Latvijā ir bezmaksas. Valdības noteikumos valsts atbalsts nepamatoti sašaurināts līdz dzemdībām slimnīcā vai neplānotām mājdzemdībām.
„Ja raugāmies no tiesiskās vienlīdzības viedokļa, tad šīs potenciālās māmiņas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tādēļ kaut kādi ierobežojumi uz šī pamata nebūtu pieļaujami. Mēs saskatījām, ka tur varētu būt Satversmes 91.panta pārkāpums,” saka tiesībsargs Juris Jansons.
Tiesībsargs lūdzis atbildīgās iestādes novērst tiesību aktu nepilnības un mēneša laikā nākt klajā ar risinājumiem. Pielaidīgāka kļuvusi arī veselības ministre Ingrīda Circene (V). Lai gan kā ginekoloģe viņa uzskata, ka drošāk tomēr būtu dzemdēt slimnīcā, viņa trešdien Latvijas Radio sacīja, ka atbalsta sieviešu tiesības uz izvēli, un aicina mājdzemdību speciālistus iesniegt aprēķinus par izmaksām. Circene gan pieļauj, ka valsts finansējums mājdzemdībām būtu krietni mazāks par dzemdībām slimnīcā. „Ja mums būtu šāds valsts apmaksāts tarifs, tad mājdzemdības, izejot no stacionāra dzemdību tarifa, varētu būt 30 - 50 latu. Tas nav gala cipars, to es nevaru vēl šodien pateikt, jo nav sastāvdaļu [kas veido tarifu]. Bet ja normālas fizioloģiskas dzemdības stacionārā maksā 180 latu, tad paņemot nost [slimnīcas] sadaļu un iesaistītās personas, protams, šī sadaļa paliek maza. Līdz ar to, ja būtu šis valsts apmaksātais pakalpojums, es neesmu pārliecināta, ka mājdzemdību speciālisti par šo naudu gribētu šo pakalpojumu sniegt,” teica Circene.
Ceple gan uzsver, ka mājdzemdību speciālisti samaksu saņems jebkurā gadījumā - no māmiņas, kas maksā par pilno pakalpojumu, bet runa ir par pašām dzemdētājām, kuras būtu pelnījušas līdzvērtīgu atbalstu. Turklāt mājdzemdībās izdevumu nebūt nav mazāk. „Valsts ar MK noteikumiem ir definējusi, ka mājdzemdībās aprīkojumam ir jābūt gandrīz identiskam kā stacionāra nodaļā. Vienīgais, ko mājās pašlaik nevar veikt, ir epidurālā anestēzija un ķeizargrieziens, kas gan arī nesaistās ar dabiskām dzemdībām un to aprūpi. Pārējais aprīkojums ir līdzīgs arī mājdzemdībām, līdz ar to šīm sievietēm tiek piedāvāta adekvāta aprūpe,” atzīmē Ceple.
