Sāka ar sēklu saujiņu
Māsas Ilgu Cābuli un Aiju Gobiņu Latvijas Radio satiek dārzeņu laukā Priekuļos pie Cēsīm. Agronomes meitas, viņas pirms 10 gadiem sākušas ar ķirbjiem apgādāt Cēsu restorānu "Izsalkušais Jānis", Straupes zemnieku tirdziņā kļuvušas pazīstamas kā "fizāļu māsiņas", jo turp vedušas fizāļus. Bet šobrīd viņām ir jauni favorīti – dzeltenie ābolkāļi.
"Citiem kāļiem ir tā forma drusku savādāka, šitais ir tāds plakanāks. Nu, glīts!" saka Ilga.
Ābolkāļi Ilgas un Aijas laukā tagad aug četrās garās vagās.
Bet pirms diviem gadiem viņas sāka ar pavisam nelielu dobīti, sēklu saujiņu, kas atceļoja no Pūres.
"Tā bija viena maza paciņa ko Līga atveda Astrīdei, viņa mūs izraudzījās. Mums ir laiks piņķerēties ar tādiem niekiem," atceras māsas.
Viņas piemin Astrīdi Rozīti, kas pirms 16 gadiem izveidoja "Slow Food" Straupes tirdziņu, un Līgu Lepsi, Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centra vadošo pētnieci.
Tas ir divgadīgs augs. Sēkla ir otrā gadā. Ieliek pagrabā, un pavasarī stāda kā kartupeli, skaidro māsas.
Ilga un Aija līdz šim bija audzējušas Latvijas lauku klasiku – bietes, rutkus, rāceņus – taču ar ābolkāļiem nebija pazīstamas. Tie Latvijā cienīti līdz padomju laiku beigām, tolaik cilvēki arī ieguva izejmateriālu to pavairošanai.
Tajā laikā jau sēklas nevarēja veikalā dabūt tā, cilvēki ņēma paši savus Grīvas gurķus, Dindoņa tomātus, kaņepītes, burkānus no sēklām audzēja. Tagad vieglāk aiziet uz to pašu "Maxima" un nopirkt jebkādu sēklu, atzīst māsas.
Konsultējoties ar Pūres zinātnieci Lepsi, eksperiments izdevās! Māsas pērn vasarā vienā sezonā gan novāca ābolkāļu sēklas, gan arī no tām izaudzēja pirmo nopietno ražu. Un saprata: garšīgi! Saldi, bez citām kāļu šķirnēm raksturīgā sīvuma.
Pašas arī pirmajā gadā nomēģināja – cepeškrāsnī ar cauraudzīti, ar burkāniem, pildīja, atrada visādas putras receptes.
Līgatnes pavāru mājas šefpavārs Ēriks Dreibants ābolkāļus vispirms pagatavojis savai ģimenei. Ceptā veidā tos notiesājuši arī viņa pusaugu bērni. Sapratis: tā ir manta!
Rīgas restorānu virtuvēs viņš kāļus nav izmantojis daudz, taču arī nav uzdrīkstējies tik daudz eksperimentēt kā gardēžu ēstuvē Latvijas laukos, uz kurieni klienti brauc tieši pēc šādiem pārsteigumiem.
"Mēs izspiežam sulu un savienojam ar citām garšīgām sastāvdaļām. Sacepumu var pagatavot, no izcepta, vesela kāļa var gatavot biezeni. Svaigu var ēst – arī restorānā," stāsta Dreibants.
"Mūsējie" dārzeņi, kas bija gandrīz zuduši no Latvijas laukiem
Kāļi ir vieni no senākajiem Latvijas teritorijā audzētajiem dārzeņiem, "mūsējie" pieder Ziemeļeiropas dzelteno kāļu grupai, kas Latvijā ienākusi no Krievijas teritorijas, bet attīstījusies arī tautas selekcijas veidā, skaidro Pūres zinātniece Līga Lepse.
Abolkāļi, kuru sēklas paglābušās Pūrē, atbilst tā dēvētajam Krasnoseļskas šķirņu tipam.
"Mēs, zinātnieki, tomēr sapratām, ka ir jāuztur šie genotipi – kaut vai saujiņas apjomā. Laiku pa laiku ataudzējām un ieguvām sēklas. Bija arī daži cilvēki, kas tos uzturēja. Esmu diezgan daudz cilvēkiem iedevusi tieši ar šādu norunu. Tas apsolījums, ka mēs varēsim uzturēt pie sevis – nu, nav…" stāsta Lepse.
"Slow Food Straupe" tirdziņa saimniece Astrīde Rozīte par dzeltenajiem ābolkāļiem, kas bija gandrīz zuduši no Latvijas laukiem, uzzinājusi pavisam nejauši. Sēklas, ko izdevies saņemt no Līgas Lepses, guldīšanu zemē bija gaidījušas astoņus gadus.
Priekuļu māsu raža varētu būt pirmā nopietnā pēc ilgāka pārtraukuma, tos šogad izaudzējusi arī bioloģiskā saimniecībā "Eicēni", skaidro Astrīde Rozīte.
"15. oktobrī mums būs akcija, veltīta ābolu dzeltenajam, brauks zinātniece Līga Lepse, zemnieces, kas to audzē, demonstrēs šo kāli. Akciju vadīs Smiļģa muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš. Viņš ļoti interesanti prot izvilkt no literatūras dažādas liecības par kāli. Baudīsim!" aicina Rozīte.
"Slow Food Straupe" jau ir izdevusi bukletu par Latvijas pupiņu daudzveidību un Latvijas skābajiem ķiršiem, tāds topot arī par dzeltenajiem ābolkāļiem.
