Otrajā "Dod Pieci!" labdarības maratonā vāca līdzekļus īpašo bērnu asistentiem
2015. gadā otrajā "Dod pieci!" labdarības maratonā vāca ziedojumus, lai atslogotu ikdienu vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām. Cilvēki Latvijas Radio 5 pasūtīja sev mīļas dziesmas, lai ziedotu 5 eiro šo ģimeņu asistentu darba stundu apmaksai. Akcijas laikā vienā no pieredzes stāstiem vecāku noslogotību iezīmēja arī Aina Dunda, kuras meitai Karīnai ir migrējoša parciāla zīdaiņu epilepsija.
Fragments no Latvijas Radio kolēģa Rūdolfa Krieviņa kādreiz "Dod pieci!" veidotā sižeta:
Ainas Dundas ģimene ir viena no tām, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām. Ķengaraga dzīvoklī "Pieci.lv" sagaida Aina, viņas septiņgadīgā meita Karīna ir viesistabā. Staigāt viņa nekad nav varējusi, un viņu baro caur zondi. Karīna ne reizi nav nosaukusi Ainu par mammu, jo runāt nespēj. "Tas prasa visas 24 stundas. Jo viņa var negulēt trīs dienas vispār no vietas un tad var gulēt trīs dienas. Tā kā visu laiku ir jābūt klāt, jo, ja viņa klepo, tad vajag noķert ar atsūcēju. Es nevarēšu runāt," un mamma Aina sāk raudāt. "Es kaut kā pat neaizdomājos, kas dod spēku. Es vēl ticu, es vēl ticu, ka tas pāries un viss būs labi."
Pirms septiņiem gadiem arī Inese Belicka dalījās ar savu ikdienu bez asistenta palīdzības. Viņas ģimenē aug meita Lauma, kura slimo ar Reta sindromu – cilvēks ir iesprostots savā ķermenī, saprot, bet nevar parunāt. Meitene arī nestaigā un pašas spēkiem nevar paēst, bet, lai ik mēnesi dotu kādu brīvu brīdi arī vecākiem, kas bērnu ikdienā aprūpē, asistents šai ģimenei tolaik nepienācās.
Fragments no kādreizējā sižeta
"Ja jūs zināt, ko nozīmē zīdainis mājās, tad man šāds zīdainis ir jau trīspadsmito gadu. Jo ēšana norit ik pēc trim stundām, dzert es viņai dodu ik pēc pusotras stundas, pozicionēt, kustināt, lai nerodas izgulējumi, arī katru stundu vajag," stāsta Laumas mamma Inese. "Uz mūsu gadījumu asistents neattiecas, jo Lauma praktiski ārā neiet, bet valsts apmaksā asistentus bērniem, kuri veic kaut kādu sociālu darbību ārpus mājas. Tur jau tā lieta. Bet tādiem, kuri piekalti savai slimības gultai, asistentu nav."
Savukārt viena no ģimenēm, pie kuras 2015. gadā viesojās Latvijas Radio žurnāliste Sintija Ambote, ir Madonas novadā dzīvojošā Dauģu ģimene, kurā ir dvīņi Raivo un Elvis. Abiem, nu jau 25 gadus vecajiem jauniešiem ir bērnu cerebrālā trieka. Viņi nestaigā un ar mammu Ingūnu komunicē, bet ne runājot.
Dauģe stāstīja: "Es ceļos 07:30 parasti, lai uz skolu palaistu jaunāko bērnu, bet Elvis arī mostas un pieprasa kakao, ar ko viņš sāk savu ikdienu. Ja neiedošu viņam kakao, tad ir slikti, tad visa māja skan. Šodien visas zāles ir sadotas un mēs nekur nekustam."
"Dod pieci!" atbalsts īpašo bērnu vecākiem bijis svarīgs; aizvien asistentu sarūpē pa ziedotiem līdzekļiem
Dauģi dzīvo Jaunkalsnavā. Ģimenei tagad tuvumā pieejams dienas centrs, kurā bieži uzturas Raivo, bet Elvim ir sarežģītākas veselības problēmas, puisis lielākoties ir guļošs, neredzīgs un viņam ir arī epilepsija. Puišu mamma Ingūna ir pilna laika pavadone saviem bērniem, bet kādu atelpas mirkli viņai pašai valsts nenodrošina. Ingūna norādīja, ka "Dod pieci!" atbalsts bijis svarīgs un arī joprojām 32 stundas mēnesī asistentu sarūpē tieši "Ziedot.lv" ar sabiedrības atbalstu.
Dauģe pauda: "Es tāpat nekur netieku no mājas. Mēs aizvedam Elvi arī uz dienas centru, bet viņam uznāk tie nemieri un temperatūra. Es nejūtos tāpat, ka es varētu kaut kur prom tikmēr aizbraukt, jo Raivim ir savādāka situācija nekā Elvim. Mums ir auklīte un tagad viņa ir aizbraukusi ar Raivo uz terapiju Madonā, un viņa ir man atspaids. Nu, kā Raivo man šorīt teica "Mā, mums vajag!" Tas nozīmē – Māru [auklīti] mums vajag. Tāpat ir mazais brālis un viņam arī jāvelta uzmanība. Viņam tūlīt būs 9 gadi un viņš arī man reizēm saka: "Mammu tu tikai ar brāļiem, tu tikai ar brāļiem". Līdz ar to, mums ir tā Māra, tad viņa atnāk pie mums un mēs varam izbraukt kaut kur ar tēti, un mēs kaut kur tiekam. Tāpat es gāju uz jogu un tas ir vakars un man vajag to auklīti."
Dauģe vēl atminās arī kovida pandēmijas laiku, kad milzu spriedzi radīja bailes pašai saslimt, jo tas nozīmētu, ka dvīņiem nav aprūpētāja. Puišu vajadzības bieži atšķiras, piemēram, ja Raivo ir jābūt terapijas nodarbībā, bet Elvim ir epilepsijas lēkme, tad mamma Dauģe, kas ir asistente abiem puišiem, vienlaikus divās vietās nevar atrasties. Dauģe sacīja, ka ar auklīti Māru ģimenei paveicies.
Dauģe stāstīja, kas notiktu, ja labdarības palīdzības nebūtu: "Nu, man nebūtu tas, ko es iegūstu no šīs palīdzības. Tie paši koncerti. Mani parasti dzen no mājas ārā, lai es aizbraucu un es īsti negribu, bet tad, kad es aizbraucu uz koncertu, tad es atbraucu smaidīga un laimīga, nevis tikai mājas, mājas. Tāpat, ja man dažreiz, kad Elvim ir sliktā diena un Raivo ir dienas centrā, tad es nemaz nevaru aiziet pakaļ dēlam, jo Elvis raud un ir nemierīgs."
Ģimenēm īpašo bērnu asistentu nodrošināšanai savāca gandrīz 140 000 eiro
2015. gada akcijā "Dod pieci!" tika savākti gandrīz 140 000 eiro, ar ko 48 ģimenes gada garumā varēja saņemt asistenta palīdzību 32 stundas mēnesī. Pirms septiņiem gadiem "Ziedot.lv" lēsa, ja šīs ģimenes savu bērnu atdotu valsts aprūpē, pansionātā bērnam tērētu 500 eiro mēnesī, tikmēr, bērnam augot mājās, ģimenēm atbalsta nav. Tāpēc par sabiedrības ziedojumiem "Ziedot.lv" bija izveidota īpaši apmācītu auklīšu programma.
Labdarības organizācijas "Ziedot.lv" pārstāve Inese Danga stāstīja, kas šajā jomā kopš tā laika mainījies: "Tas lielais sasniegums ir tas, ka šobrīd pašvaldības nodrošina šo bērnu aprūpētāju speciālo asistentu apmaksu. Tas ir ļoti labi un līdz ar to bērni, kam ir īpašas vajadzības, var saņemt šo palīdzību, taču pieaugušajiem tas pakalpojums, kas ir aprūpe mājās, tiek vēl aizvien vērtēts pēc viņu ienākumiem un, ja tie pārsniedz pašvaldības noteikto robežu, tad par to ir jāmaksā pašiem."
Pēc "Dod pieci!" ziedojumu maratona aktualizētās problēmas daļai ģimeņu tikai piecus gadus vēlāk kļuva pieejams minētais pašvaldību finansētais asistenta pakalpojums īpaši aprūpējamiem bērniem 5 līdz 18 gadu vecumā.
Bet tad, ja bērni jau sasnieguši pilngadību, pašvaldību apmaksātā aprūpe ir nepilnīga un fragmentāra, secinājusi Danga.
"Tātad mēs varējām šim mērķim veltīto ziedojumu maratonu noslēgt. Taču šie bērni pieaug un sanāk, ka viņiem pašiem jāspēj sevi aprūpēt, bet, sasniedzot to 18 gadu vecumu, nekāds brīnums nenotiek. Viņš ir pieaugušais pēc saviem pases datiem, bet viņš nemainās un ir mūžīgais bērns un savulaik mums bija tāds teiciens, ka "nav nogurušāku cilvēku par smagi slimu bērnu vecākiem", bet no valsts un pašvaldības vairs tādas palīdzības šīm ģimenēm ar pieaugušu bērnu nav. Tāpēc ļoti daudzos gadījumos mēs joprojām vācam ziedojumus šim mērķim," sacīja Danga.
Īpašo bērnu vecāku iespējas iziet sabiedrībā – pieaugušas, bet atbalsts – arvien nepietiekams
Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" ir viena no tām organizācijām, kas Rīgā nodrošina jauno asistentu pakalpojumu. Organizācijas vadītājs Ivars Balodis stāstīja: aptaujā vecāki norādījuši, ka viņu iespējas iziet sabiedrībā ir pieaugušas, bet atbalsts arvien ir nepietiekams.
"Ja mēs skatāmies no tām ģimenēm kuras ir apvienības "Apeirons" aprūpē, tad, jā, lielākajai daļai ģimeņu šis stundu skaits nav pietiekams, lai tu varētu arī strādāt vai iesaistīt bērnu kaut kādās aktivitātēs un ilgtermiņā plānot kaut kādas darbības, tad tās 45 stundas ir ļoti maz, tas ir labi, bet tas nav pietiekami. Kā rezultātā – daudzos gadījumos samilzušās problēmas ģimenēs neatrisinās. Mēs esam vairāk piegājuši unificēti, bet tā kā nav individuāla izvērtēšana, tad arī izkrīt no šī atbalsta tādas ģimenes kā Dauģu ģimene," atzīmēja Balodis.
Baloža ieskatā, lai valsts atbalsts patiešām būtu jēgpilns, vēl bez individuālas pieejas ģimenēm ir nepieciešamas papildu finansējums, lai asistentus nodrošinātu vairāk nekā līdz 45 stundām mēnesī un lai varētu palielināt arī atalojumu un šie asistenti arī fiziski būtu pieejami visā Latvijā.
Vaicāts, vai šī kaut kādā veidā ir prioritāte šobrīd labklājības politikā, Balodis sacīja: "Man liekas, ka ir šis atbalsta pakalpojums uzlikts pašvaldībām par pienākumu un kaut kāds līmenis sasniegts, bet mēs redzam to, ka šīs ģimenes joprojām ir neredzamas. Un "Dod pieci!" maratona laikā 2015. gadā mēs izgaismojām tās aktuālās problēmas, kuras cilvēkam traucē, lai viņš kādā ģimenei vai sev grūtā brīdī varētu dzīvot. Lai izbēgtu no tās situācijas, ka ģimenes, kurā ir bērni ar invaliditāti, kļūst par kareivjiem, jo tev par visu ir jācīnās. Man liekas, ka mēs varam ļoti daudz naudas ieguldīt valstī vispār un tiešām, ja skatās naudas izteiksmē, tad kopumā tā atbalsta summa ir liela, bet, ja neatrisinām to, kas patiesībā cilvēkam vajadzīgas, tad tā situācija nemainās."
KONTEKSTS:
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad norisināsies jau desmito reizi. Šogad ziedojumi tiks novirzīti riskam pakļautiem jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas ģimenes aprūpes, cietuši no vardarbības un citiem noziegumiem.
