"Īpaši gribējās izcelt, ka Peniķa nopelns ir ne tikai tas, ka viņa vadītais karaspēks neatdeva bermontiešiem Rīgu, bet pārgāja uzbrukumā. Tas man bija svarīgi, un arī lepojos ar to," atzina kuršu ķoniņu mantojuma glabātāja Inita Peniķe.
Inita Peniķe Peniķu dzimtā ir ieprecējusies un šī ir vienīgā no ķoniņu dzimtām, kas bez pārtraukuma saimnieko vēsturiskajās mājās "Atālmauļās", kurās 1874. gadā arī dzimis ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Tā kā viņš bija ceturtais bērns, tad mājas nemantoja, viņš izvēlējās militāro karjeru, un tā bija spoža.
Viņš brīvprātīgi iestājās cariskās Krievijas armijā, nemitīgi izglītojies, piedalījies krievu-japāņu karā.
Kad Latvija kļuva par valsti, viņš visas savas militārās prasmes un talantu veltīja Latvijai, tās aizstāvēšanai. Savas militārās karjeras laikā ģenerālis saņēma daudz apbalvojumu, arī 3. un 2. šķiras Lāčplēša Kara ordeņus.
"Karavīri ļoti par viņu labi atsaucās tādā ziņā, ka viņi teica – viņš esot viens no tiem retajiem virsniekiem, kurš iet pie zaldātiem, vienkārši jautā, vai nav kājas nosalušas, vai kaut kas nav vajadzīgs. Nu seko līdzi, jo, cik tas virsnieks tai savā zaldātā iegulda, tik viņš arī saņems pretī," stāstīja kuršu ķoniņu mantojuma glabātāja Inita Peniķe.
Karos ģenerālis bija vairākkārt ievainots un kontuzēts.
Viņa brāļa meita Alīse Tomsone vēlāk dalījās savās atmiņās – smagi ievainots krūtīs, kur palikusi rēta kā Lāčplēša krusts.
Šobrīd "Atālmauļās" viena telpa ir atvēlēta ne tikai dzimtas, bet visai kuršu ķoniņu vēsturei. Te ir vieta arī stāstam par ģenerāli Mārtiņu Peniķi.
"Kāda informācija man vēl nebija, ka ģenerālis Peniķis ir vienīgais patiešām aristokrāts starp kuršu ķoniņiem, jo šis tituls, ka tas ir aristokrāts, viņam pienācās pēc tiem apbalvojumiem, ko viņš saņēma cara armijā," stāstīja Inita Peniķe.
Saraksts, ar ko ģenerālis nodarbojies, ir garš, piemēram, viņš ne tikai pētījis militāro vēsturi, bet arī lasījis lekcijas Augstākajā kara skolā, bijis daudzu grāmatu autors.
"Atālmauļās" lepojas, ka viņš 1943. gadā teica "nē" piedāvājumam kļūt par latviešu leģiona ģenerālinspektoru, jo svešām armijām viņš vairs kalpot nevēlējās.
"Kaut kādā neapzinātā veidā varbūt esmu centusies sameklēt kaut ko kopīgu man ar viņu. Tas godīgums, uzņemties atbildību, nevienam kungs, nevienam kalps. Es tiešām dzīvoju pēc šāda principa, es zinu, ka Mārtiņš Peniķis arī pēc šī principa dzīvoja," atzina Peniķu dzimtas pēctece Liene Peniķe.
Ģenerālis Mārtiņš Peniķis bija pirmais, kurš rosināja 11. novembri saukt par Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem. Šai dienā Peniķiem ir tradīcija doties pie Mārtiņa uz Meža kapiem un atcerēties.
