2017. gada savā sūdzībā ieslodzītais apgalvoja, ka ieslodzījuma vietās Latvijā pastāv ieslodzīto neformālā hierarhija, kuru atbildīgās iestādes neesot novērsušas. Iesniedzēja ieskatā spīdzināšanu un necilvēcīgas attieksmi radīja tas, ka viņš šajā neformālās sistēmas hierarhijā esot iekļauts "zemākajā kastā", kā rezultātā, kā apgalvoja iesniedzējs, viņam bija liegts izmantot tās pašas labierīcības, sporta aprīkojumu, stāvēt vienā rindā ar citiem ieslodzītajiem, izmantot tos pašus soliņus.
ECT ieskatā iesniedzējs Latvijā bija izsmēlis visus efektīvos tiesību aizsardzības līdzekļus.
ECT atgādināja, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas paredz valstīm pienākumu ne tikai atturēties no darbībām, kas varētu radīt necilvēcīgu attieksmi, bet arī īstenot nepieciešamos preventīvos pasākumus, lai nodrošinātu personu, kurām atņemta brīvība, fizisko un garīgo neaizskaramību un labbūtību. Citstarp tas paredz, ka valstīm jāveic pasākumi, kas aizsargā ieslodzīto personu grupas, kas ir pakļautas īpašam riskam, ka pret viņiem varētu tikt vērsta vardarbība vai radītas cita veida ciešanas no citu ieslodzīto puses.
ECT atzina, ka uzvedības sistēmu – neformālo hierarhiju – pārbaude ir sarežģīts uzdevums, jo tās veidojas no ilglaicīgi veidotiem uzvedības modeļiem, kas ietver vardarbību un rituālistisku un simbolisku pazemojošu izturēšanos starp ieslodzītajiem.
ECT konstatēja, ka Latvijā laikā, kad iesniedzējs izcieta brīvības atņemšanas sodu, vismaz divās ieslodzījumu vietās pastāvēja ieslodzīto neformāla hierarhija.
Tiesa secināja arī, ka iesniedzējs šajā sistēmā piederēja pie "zemākās kastas", vienlaikus norādot, ka pret iesniedzēju no valsts amatpersonu vai citu ieslodzīto puses nekad nav tikusi vērsta vardarbība, ne arī viņš jebkad ir ticis pakļauts vardarbības draudiem. Lai gan ieslodzītais netika pakļauts nelabvēlīgajām sekām no neformālas hierarhijas, fakts, ka viņam bija jāpakļaujas šīs hierarhijas noteikumiem, pats par sevi bija pietiekams pamats uzskatīt, ka iesniedzēju šī sistēma aizskāra.
ECT uzsvēra, ka gadiem ilgā fiziskā un sociālā segregācija sasaistē ar ierobežotu pieeju ieslodzījuma vietas nodrošinātajiem pamata resursiem, kā arī liegumu uzturēt cilvēcisko kontaktu pakļāva ieslodzīto trauksmei, kas pārsniedza brīvības atņemšanai raksturīgo ciešanu līmeni.
Tiesa norādīja, ka vairākas valsts iestādes apzinājās, ka Latvijas ieslodzījuma vietās pastāv neformāla hierarhija, bet tās nebija rīkojušās pietiekami, lai mazinātu iesniedzējam radīto risku un novērstu neformālo hierarhiju kā tādu. Tā kā neformālā hierarhija ir sistēmiska problēma, iesniedzēja pārvešana uz citām kamerām vai ieslodzījuma vietām nerisināja problēmu.
Tiesas ieskatā valsts iestāžu iejaukšanās šajās hierarhijās līdz šim ir bijusi individuāla, taču, nepastāvot visaptverošai stratēģijai tam, kā risināt problēmas būtību,
Latvijas iestādes nerīkojās pietiekami, lai novērstu riskus, kas ir saistīti ar ieslodzītā atrašanos neformālās hierarhijas "zemākajā kastā".
Tādēļ ECT konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 3. panta pārkāpumu. Tiesa arī norādīja, ka Latvijai, lai novērstu līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos, jārīkojas, lai novērstu identificētās sistēmiskās problēmas.
Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā.
