Iedzīvotāju skaita ziņā Harkivu ar Daugavpili nesalīdzināt, un tomēr ir kāda būtiska līdzība – pilsētās liela daļa iedzīvotāju ir tā dēvētie krievvalodīgie.
Ukrainiete Viktorija Obruča sacīja: "Mums gan Harkivā jau cenšas runāt tikai ukraiņu valodā. Ne tikai darbā, bet arī savā starpā. Vajag mīlēt savu dzīvi, nedzīvot paralēlajā realitātē – svešās ziņās. Dzīvot savā valstī, savā pilsētā."
Savukārt ukrainiete Tatjana Glidina pauda: "Mums bērnudārzos, skolās, visur runā ukraiņu valodā. Mēs brīvi runājam. Daugavpilī mēs pastaigājāmies divas stundas, ne reizi nedzirdēju latviešu valodu. Iegāju veikalā, uzrunāju: "Labdien!", bet man atbildēja krievu valodā."
Ukrainiete Glidina uzskata, ka tā ir problēma, kas jārisina. Ukrainā ar to cīnījās, piemēram, kafejnīcās atstājot dāsnākas dzeramnaudas, ja viesmīlis atbildēja ukraiņu valodā.
Abas ukrainietes tagad dzīvo Rīgā un priecājas diendienā tur redzēt atbalsta simbolu – izkārtu Ukrainas karogu. Daugavpilī to ir maz.
Pasākuma organizatori gan tic, ka dialogs ir iespējams. Pasākuma rīkotājs Sergejs Kaļiņins pauda: "Es personīgi uzskatu, ka problēma nav valodā, bet propagandā, tā ir ideoloģija, kas tiek vēstīta no Krievijas pasaules. Ir sastopami arī latviešu cilvēki, kas tic Krievijas propagandai."
Jāpiebilst, ka pasākumā, ko atbalstīja arī ASV vēstniecība, pulcējās pāris desmiti daugavpiliešu, daudz žurnālistu. Viņi stāstīja, ka Daugavpilī ir daudz cilvēku, kas sociālajos tīklos nosoda vietējos, kuri palīdz ukraiņiem. Tikšanās otrajā daļā runāja ne tikai ukrainietes, bet arī aktīvākie daugavpilieši.
