Spānijas dienvidu pilsētā Granadā vairāk nekā 40 valstu līderi pulcējušies uz Eiropas politiskās kopienas sanāksmi, kur uzmanības centrā ne tikai Ukraina, bet arī Azerbaidžānas un Armēnijas konflikts. Lielas cerības tika liktas uz to, ka izdosies pie viena galda apsēdināt abu valstu vadītājus un atjaunot miera sarunas pēc tam, kad Azerbaidžāna sāka militāro ofensīvu Kalnu Karabahā un tās rezultātā no separātiskā reģiona masveidā izceļoja etniskie armēņi.
Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs nolēma nebraukt uz Granadu, skaidri parādot, ka nevēlas uzklausīt ne pārmetumus, ne Eiropas iejaukšanos. Tāpat nav ieradies arī viņa tuvs sabiedrotais, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans.
Savukārt Armēnijas premjers Nikols Pašinjans Granadā cenšas panākt lielāku Eiropas atbalstu, lai arī Armēnija joprojām ir Krievijas veidotās Eirāzijas muitas savienības locekle. Noprotams, ka Erevāna ir vīlusies Maskavas atbalstā, precīzāk sakot, tā trūkumā, tādēļ arvien aktīvāk meklē draugus Rietumos.
Raksturo kā konfliktu azerbaidžāņu teritorijā
Konflikts, kas Aizkaukāzā septembrī izvērtās starp armēņiem un azerbaidžāņiem, varēja nenotikt, taču armēņi Kalnu Karabahā nevēlējās vienoties diplomātiskā ceļā. Tā uzskata azerbaidžāņu jaunatnes centra "Azeri" vadītājs Amils Saļimovs, kurš dzimis Rīgā. Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku dzīvo daudz viņa radinieku, ar kuriem Saļimovs regulāri sazinās.
Lai gan izskan apgalvojumi, ka azerbaidžāņi pret etniskiem armēņiem vērš genocīdu, Saļimovs to kategoriski noraida: "To nevar saukt par genocīdu. Konflikts ir azerbaidžāņu teritorijā, kuru līdz šim Azerbaidžāna nekontrolēja. Vairākas reizes bija pateikts – atbrīvojiet Kalnu Karabahu no karaspēkiem. Otrs un pats galvenais – Azerbaidžānas karaspēks karoja tikai ar karaspēku no armēņu puses. Ar miermīlīgo tautu vispār nebija nekas saistīts, bet no armēņu puses 2020. gadā bija triecieni pa Gendžes pilsētu, tā ir otra lielākā pilsēta Azerbaidžānā. [Toreiz] naktī guļošos vienkārši iznīcināja."
Kalnu Karabahā dzīvoja ap 120 tūkstošiem armēņu. Kopš pagājušajā mēnesī Azerbaidžāna sāka kontrolēt sev juridiski piederošo teritoriju, no tās gandrīz visi armēņi tagad ir aizbēguši. Armēnijas vadība ir apsūdzējusi Azerbaidžānu par "etniskās tīrīšanas" kampaņu. Savukārt kaimiņvalsts to noliedz un publiski ir aicinājusi armēņus palikt teritorijā un "atkal integrēties" Azerbaidžānā.
Saļimovs norādīja, ka azerbaidžāņi atguva zemi, kas pieder viņiem. Viņš zināja teikt, ka Latvijā dzīvojošie azerbaidžāņi savējiem sūtīja ziedojumus uz Kalnu Karabahu: "Lepojamies tagad. Gaidām, kad Azerbaidžānas prezidents izremontēs Karabahu, lai mēs varētu visi kopā ar mūsu Latvijas draugiem, latviešiem, atbraukt un apskatīt, kā mēs to visu smuki izbūvējām."
Lai gan Eiropas Parlaments rosina noteikt sankcijas pret Azerbaidžānu, Saļimovs ir pārliecināts, ka Azerbaidžāna rīkojas pareizi.
Armēņiem bailes par iespējamu genocīdu
Savukārt Kalnu Karabahā dzimusī kinofestivāla Baltijas pērle direktore Marina Ļipčenko atzīmēja, ka armēņi aizbēga, atminoties 1915. gada genocīdu: "Mana mamma līdz savām pēdējām dzīves dienām visu laiku stāstīja to, ko viņai stāstīja viņas tēvs, kurš bija bērns, kad viņi bēga pa ielām, kur gulēja sievietes ar uzšķērstiem vēderiem. Tās bija viņu kaimiņienes, kas bija stāvoklī. Lūk, tā rīkojās tie cilvēki, kuri tagad atkal ielauzās Kalnu Karabahā. Es runāju par tiem azerbaidžāņiem un viņu priekštečiem, kuri 1915. gadā rīkoja slaktiņu."
Ļipčenko uzskata, ka Kalnu Karabahai ir jābūt neatkarīgai valstij. Līdzīgi kā tas notika ar Kosovu, kas atdalījās no Serbijas.
"Visa pasaule klusē. Es nesaprotu. Kas tas ir? Tas tādēļ, ka Kalnu Karabahā nekā nav? Tāpēc, ka tur nav auglīgas zemes, naftas un tāpēc, ka tā nevienam neinteresē? Varbūt lietas sauksim īstajos vārdos? Kāpēc neviens neaizstāv? Kāpēc neviens nav sasaucis ANO padomes sēdi? Kāpēc neviens nav mēģinājis panākt mieru? Tas nevienam nav vajadzīgs. Kalnu Karabahu jau sen atdeva," sacīja Ļipčenko.
Lai gan līdz konfliktam septembrī Ļipčenko radinieki no Armēnijas mēģinājuši savējiem Kalnu Karabahā palīdzēt, azerbaidžāņu karavīri to neesot ļāvuši izdarīt. "Tajā situācijā neviens nevarēja palīdzēt. Vajadzēja būt kādam piespiedu risinājumam. Brīnišķīgi – tagad tukšā pilsētā ienāca "zilās ķiveres" un dala maizi. Ko viņi ēdina? Tur neviens nav palicis. Tā ir mirusi pilsēta," sacīja Ļipčenko.
