Dāvis grābj lapas. Tā ir darba terapija. Bez ironijas. Kad viņš no šejienes ies mājās, būs februāris. Tad būs apritējis gads, kopš viņš nelieto. Viņš ir narkomāns ar 15 gadu stāžu. Marihuānu sāka lietot, kad pašam bija 15.
Marihuāna un šizofrēnija
"Sākās regulāri aliņi, pirms skolas palūdzu, lai kāds nopērk "Lucky Dog" [sidru]. Un tad kā pa trepēm. Marihuāna."
Pirmo reizi pamēģināt iedevis kāds par viņu vecāks jaunietis. Tā esot ķēdīte - cigaretes, alkohols, narkotikas.
"9,8 no desmit uzsēžas uz narkotikām. Tie ir labi draugi. Alkohols un narkotikas. Ja nepielīp viens, pielīp otrs. Alkohols ir tā liesma, kas piešķiļ to atkarību," atzīst Dāvis.
Viņš marihuānu vispār nav uzskatījis par narkotikām. Tikai šeit, ārstējoties, redz, cik sašķobīts prāts ir cilvēkiem, kas lieto.
"Gribēju aizvietot savu izvēlēto vielu ar marihuānu. Bet šeit redzēju, ka tas izraisa šizofrēniju. Un esmu šeit saticis cilvēkus, kam ir nopietna šizofrēnija, ko izraisījusi marihuāna."
Pats tirgoja, lai pabarotu atkarību
"Durties sāku 18 gadu vecumā. Biju pamēģinājis visu. Man ir ap 50 vielām. Rakstīju lietošanas vēsturi. Brīnums, ka esmu dzīvs. Un prātā neesmu sajucis, jo man ir bijusi vielu dažādība. Skan smieklīgi, bet patiesībā briesmīgi."
"Ir kauna sajūta, vainas apziņa. Tu esi sācis durties. Vispār zūd ticība sev."
Iegūt narkotikas nebija problēma, jo pats Dāvis tās tirgoja.
"Tirgoju, tirgoju daudz. Esmu sodīts par to. Tirgoju kā liela daļa – lai pabarotu savu atkarību."
"Esmu pats amfetamīnu vārījis. Sēnes audzējis," savu narkotirgoņa karjeru atceras Dāvis.
30 gadu vecumā juties kā vraks
Viņš uzskata, ka vajadzētu ierobežot interneta saziņas vietnes "Telegram" darbību, jo tā plaši tiek izmantota narkotiku tirdzniecībai.
"Ja aizliegtu "Telegramu", tas būtu liels solis. Jo viss notiek "Telegramā". Cik nav bijis – eju iegādāties marihuānu, 14 gadus vecs puika jau tirgo. Viņi jau vēl ir bērni. "Xanax". Ripas un veipi. Es dažreiz aizdomājos – kādas būs nākamās paaudzes? Jo šī ir narkomānu paaudze."
Uzzinot par narkotikām, draugi pārstāja ar viņu tikties.
"Nāca klāt tie citi cilvēki. Cietumnieki. Iela. Viss kļuva pelēks. It kā ir empātija pret pasauli. Bet tik tukša. Tik nedzīva. Man bija pārliecība, ka es ilgi vairs nenodzīvošu."
30 gadu vecumā Dāvis jau bija fizisks vraks. Nevarēja piecelties no gultas. Sirds sitās kā traka. Kājas neklausīja.
"Tagad atejot skaidrā, jūtu, kā mainījusies mana smadzeņu darbība. Beigās man vajadzēja dozu, lai es vispār varētu acis atvērt. Kājas nekustējās vispār. Skatoties uz to šprici... Raudu... Ieduru..."
Apņēmies palīdzēt citiem
"Tvaika ielā narkoloģe man teica: ir iespēja ārstēties Rīgā vai šeit. Rīgā es negribēju. Man patīk daba. Klusums. Un tā bija pareizā izvēle. Tā ir dāvana."
"Bailes man ir lielas. Jo tā slimība ir iznīcinoša. Tas ir darbs uz visu dzīvi. Man tas ir uz mūžu."
Šeit viņš mācās to, ka rutīna nav nekas slikts. Ir izlasījis jau 40 grāmatas.
"Viena no galvenām lietām man ir sports. Un es to varu ielikt sporta atkarībā. Dzelži, svari, kardio."
"Kad biju zem narkotikām, visu laiku kaut ko gaidīju, gaidīju. Bet neko jau nesagaidi. Savu nāvi. Te iepriecina mazas lietas. Cilvēciskas sarunas. Skaidrība rullē. Tiešām!"
Dāvim ir plāns pēc iziešanas meklēt tādus, kāds bija viņš pats. Mēģināt viņiem palīdzēt. Jo ir iespējas.
"Cilvēki dzīvo klusā izmisumā. Viss ir pieejams. Un viņi nemeklē palīdzību."
