Sarakstā ar svešajiem ienācējiem Latvijas faunā ir 10 dzīvnieku sugas, kuras vieno kopīgas pazīmes - tās strauji vairojas, labi ēd, un izdzīvo ārā no teritorijas īstenos mājiniekus. Pagaidām vēl nav izlemts, ko ar invazīvajām sugām darīt, bet jebkurā gadījumā viena dārziņa īpašnieka cīņa būs tikpat neauglīga ka vienas valsts cīņa.
Eiropas Savienībā ir pieņemta direktīva, kas paredz cīņu ar invazīvajām sugām, tas nozīmē, ka šīs sugas ir jāapkaro un jāierobežo to izplatība. Latvijā tādas ir desmit, tās ir iekļautas īpašajā sarakstā.
Rijīgu gliemežu ordu uzvaras gājiens
Vieni no šiem bīstamajiem ienācējiem ir Spānijas kailgliemeži - palieli, košas ķieģeļkrāsas radījumi, kas lepojas ar labu ēstgribu un lielu dzimstību. Pirmo reizi Latvijā tie tika konstatēti 2008.gadā Talsu novada Pastendē, 2012.gadā tos fiksēja jau divās vietās, nu to skaits un izplatība speciālistiem vieš nopietnas bažas.
Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta vadošā pētniece Digna Pilāte, kuras specialitāte ir malokoloģija jeb gliemežu pētniecība, stāsta, ka pašlaik jau šie gliemeži fiksēti septiņas teritorijās.
Viņa prognozē, ka pēc desmit gadiem šis gliemeži būs visā Siguldā, visā Jūrmalā. Vietējie iedzīvotāji jau ir šausmās – "kā no viņa tikt vaļā", bet Pastendē tas izplatījies plašā teritorijā un situācija nav patīkama.
"Ja gumiju nevilks garumā, vēl iespējams kaut ko darīt," saka pētniece, piebilstot, ka viena dārziņa īpašnieka cīņa būs bez panākumiem, jo gliemeži atkal uzradīsies no kaimiņu dārziem.
Košais Spānijas mīkstmiesis savas dzīves laikā - vienā gadā - spēj radīt vidēji 300 pēcnācējus un, ja šobrīd gliemežu ordas apdraud mazdārziņu īpašniekus, labprāt mielojoties ar zemenēm un kartupeļiem, tad nākotnē tās varētu pāriet uz plašākām teritorijām, piemēram kviešu un rapšu laukiem.
Gaidot jenotus..
Šobrīd gan šis gliemezis, gan citas sugas, piemēram, Amerikas ūdele, jenotsuns, Amerikas signālvēzis, dzeloņvaigu jeb svītrainais vēzis, rotans un vēl citi ir tikai iekļautas iznīcināmo sugu sarakstā, un šobrīd notiek tik svešo iebrucēju novērošana, ne masveida iznīcināšana.
Džins no pudeles jau izlaists, un apkarot vai iznīcināt šīs sugas nav iespējams, uzskata Pilāte, norādot, ka Latvijai vienai pašai šāda cīņa būtu cīņa ar vējdzirnavām, jo šie dzīvnieki nāks no kaimiņvalstīm.
Bet saraksts ir vajadzīgs, lai būtu pamats turpmākai rīcībai, lai tad, kad būs iespēja kaut ko darīt, jau būtu apzinātas šīs sugas, skaidroja Pilāte.
Zvēri robežas nepazīst un šķērso tās bez problēmām. Pilāte arī pastāstīja, ka jenots, kura dzimtene ir Amerika, jau atnācis līdz mūsu kaimiņvalstij Lietuvai, arī Vācijā jenotu netrūkst.
"Jenoti jau ir Lietuvā un ne mazums. Mēs gaidām... Tepat vien viņš ir. Ir acīmredzot kāda dabiska barjera, kādēļ jenots vēl nav pie mums," klāstīja Pilāte.
Invazīvas sugas ir bīstamas ne tikai ar savu bīstamo slimību komplektu, piemēram, jenotsuņi nāk ar ērču encefalītu. Kas nāk līdzi jenotam, mēs vēl nezinām, un nezinām, kā tas izpaudīsies uz vietējām sugām, norāda pētniece.
Sarakstā neiekļauts, bet sastopams
Lietuvā un Igaunijā šīs invazīvās sugas ir nodēvētas par ekonomiski bīstamajām, jo slimības var apdraudēt mūsu dzīvnieku populāciju, un jāatceras arī par svešo ēdelību: tie pārtiek gan no dabas veltēm, gan arī nesmādē cilvēka iekoptos laukus.
Te var pieminēt sarkanausu bruņurupuci, tas gan nav klasificēts kā invazīvā suga, bet tos bieži vien atrod uz ielām un atnes uz zoodārziem.
Dzīvnieks, kura mītnes vieta ir Ziemeļamerikas kontinenta dienvidi, jau ilgus gadus Eiropā pasludināts par invazīvo sugu - plēsīgs rīļa, dzīvo ūdenī, un tam nav bijis problēmu iedzīvoties mūsu mērenajā klimata zonā.
To var iegadāties zooveikalos kā mīļdzīvnieku un. kad brošiņas lieluma mazulis ir izaudzis līdz gigantiskas suitu saktas izmēriem, tad cilvēki bieži no rupuča atbrīvojas, palaižot brīvībā. Rīgas zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns stāsta, ka, piemēram, viens tāds atrasts Imantā, daži atrasti miskastē, izzvejoti no Māras dīķa. Dabā bruņurupucis var labi iedzīvoties, un pats viņš dzīvo 30 – 40 gadus.
Rīgas un Latgales zooloģiskā dārza darbinieki uzņem šos rupučus zoodārza paspārnē.
Bruņurupuču gadījumā tā ir cīņa ar sekām, bet invazīvās sugas vēl pagaidām dzīvo brīvi un gaida, kad atbildīgās iestādes lems par to iznīcināšanu vai ierobežošanu.
