Līces-Līcītes ceļš diplomātijā sākās 1992. gadā. Toreiz viņa mācījās Rīgas Tehniskās universitātes aspirantūrā un gatavojās sākt akadēmisko karjeru.
Līce-Līcīte stāstīja: "Un tad pavisam nejauši, braucot autobusā, izdzirdēju interviju ar tā laika ārlietu ministra vietnieci Sandru Kalnieti, kura stāstīja par to, ka Latvijā tiek veidots ārlietu dienests un ka viņi aicina visus, kuriem ir interese par šo dienestu un kuri grib kaut ko darīt Latvijas labā, pievienoties. Un tajā brīdī, ne uzreiz, bet īsi pēc tam, es arī pieteicos darbā Ārlietu ministrijā. Aizgāju uz interviju, un mani pieņēma. Tieši tik vienkārši."
Ārlietu ministrija tapa praktiski no nulles. Līce-Līcīte atzina, ka kolēģu sagatavotības līmenis ir bijis atšķirīgs. Viņa tolaik no diplomātijas saprata pavisam maz, bet palīdzēja apmācības kursi Nīderlandē.
Arī finansiāli 90. bija sarežģīts laiks. Līce-Līcīte sacīja: "Es ilgu laiku nodarbojos ar sadarbību ar Baltijas un Ziemeļvalstīm, un man bija jābrauc līdz tā laika prezidentam valsts vizītē uz Zviedriju. Bija tāds noteikums, ka vienas vakariņas organizē mūsu prezidents, otras – Zviedrijas karalis. Bet nevarēja piedalīties šajās vakariņās vienā un tai pašā tērpā. Tātad bija vajadzīgi divi tērpi. Protams, nopirkt mēs nevarējām atļauties šādus tērpus. Man paveicās, ka man mamma bija diezgan prasmīga šuvēja. Tad tādā veidā es izlīdzējos šajā situācijā."
Vēlāk Līce-Līcīte ir strādājusi Latvijas vēstniecībā Stokholmā, bet atgriežoties ir piedalījusies ES iestāšanās sarunu nobeiguma posmā, kur cita starpā viņa atbildēja par iekšlietu jomu.
"Man ir palicis prātā tas, ka šīs sauc par iestāšanās sarunām. Būtībā tas, kas notiek šajā procesā ir, ka no vienas puses, mums skaidro, kas tad ir tā Eiropas Savienības likumdošana, kas mums ir jāuzņemas, bet tādu īstu sarunu jau nav, jo, izņemot varbūt dažas atkāpes, dažus pārejas periodus, mums vienkārši ir jāpārņem visas šīs te daudzskaitlīgās Eiropas Savienības prasības, un mums ir jāspēj pārliecināt Eiropas Komisiju un dalībvalsts, ka mēs saprotam, kas mums ir jāizdara, un ka mēs to izdarīsim. Tā kā tas ir vairāk, teiksim tā, monologs, nevis sarunas, kur mēs iesaistāmies kā divi līdzvērtīgi partneri," pastāstīja Līce-Līcīte.
Nedaudz vēlāk diplomāte pirmo reizi devās strādāt Latvijas pārstāvniecībā Briselē, kur ir atgriezusies arī tagad jau kā vadītāja.
"2003. gada decembrī, kad mani nosūtīja darbā uz pārstāvniecību un kad man likās, ka es taču tiešām vismaz teorijā ļoti labi saprotu, kā tiek pieņemti lēmumi Eiropas Savienībā, mani sagaidīja diezgan liela vilšanās, jo viena lieta ir redzēt shēmu uz papīra. Bet reālā dzīvē lietas notika diezgan atšķirīgi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sākās īstais mācīšanās process. Un šis process īsti nekad nav beidzies," pauda diplomāte.
Atskatoties uz 20 gados kopīgi paveikto, vēstniece izcēla 10 miljardu izcīnīšanu Latvijai no pašreizējā ES budžeta un pirmo prezidentūru ES Padomē. Latvija bijusi arī viena no pirmajām, kas Briselē sāka runāt par cīņu pret dezinformāciju.
Līce-Līcīte stāstīja: "Toreiz uz mums skatījās kā uz rusofobiem, kā uz tādiem, kas varbūt mazliet pārspīlē. Šobrīd tā ir viena no pamattēmām, šobrīd ir dažāda veida likumdošana, dažāda veida instrumenti, kā mēs mēģinām ar šo problēmu veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi cīnīties, jo, protams, nav jau noslēpums, ka arī dezinformācijas aktori, kā viņi tiek saukti, un tie, kas šo dezinformāciju radā, arī kļūst arvien veiksmīgāki, tai skaitā izmantojot modernās tehnoloģijas."
Savukārt pēdējos divos gados svarīgākais ir bijis saglabāt atbalstu Ukrainai. Līce-Līcīte spilgti atminās vēstnieku sanāksmi, kas notika dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Viņiem bija jāsagatavo ES līderu paziņojums.
"Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm mēģināja šajā līderu paziņojumā ierakstīt to, ka Ukrainai ir jābūt Eiropas Savienībā. Tobrīd mēs nepanācām šādu ierakstu. Tobrīd tas tika uztverts ar diezgan lielu skepsi. Diskusijas starplaikā pie manis pienāca kādas ietekmīgas valsts kolēģis un teica: "Es nesaprotu, kāpēc tu tā cīnījies, jo pēc divām dienām Kijiva jau būs kritusi un mēs domāsim par to, kā tālāk veidot attiecības ar Krieviju un Ukrainu." Pēc pāris mēnešiem Versaļā notika nākamais samits, kur atkal mēs cīnījāmies par to, lai Ukrainas vieta Eiropas Savienībā tiktu atspoguļota. Toreiz mēs panācām maķenīt vairāk, proti, to, ka Ukraina pieder Eiropas ģimenei. Bet jau trīs mēnešus vēlāk, jūnijā, arī tai skaitā pateicoties mūsu spiedienam, Ukrainā saņēma kandidātvalsts statusu," atcerējās Līce-Līcīte.
Latvijas pārstāvniecība ES ir lielākā Latvijas diplomātiskā misija. Tomēr nebūt visi vēlas tur strādāt, jo darba apjoms ir liels. Tas nozīmē, ka daudzas stundas ir jāpavada dažādās sanāksmēs un lasot juridiskus dokumentus. Tomēr Līce-Līcīte sacīja, ka neesošas brīvdienas atsver darba dinamisms. Turklāt kopā ar pārējo 26 valstu vēstniekiem viņi bieži jūtas kā liela ģimene.
Līce-Līcīte pauda: "Mūsu mērķis ir panākt vienošanos, virzīt lietas uz priekšu. Runājot ar kolēģiem, ir viens tāds joks: "Uz ko jūs tērējat visvairāk laika? Uz galvaspilsētas pārliecināšanu." Man ļoti patīk atrasties šajā daudzveidīgajā multikulturālajā vidē, man ļoti patīk tas, ka man ir jāizdomā, kā man uzrunāt katras valsts pārstāvi, lai viņš saprastu, kas ir mūsu problēma, lai es saprastu, kas ir viņu problēma. Tas ir tik dinamiski un interesanti. Un, protams, tie lēmumi, ko mēs pieņemam, tie noteikti atsver negulētas nakts."
Par savu tuvāko mēnešu mērķi Latvijas pastāvīgā pārstāve ES uzskata iestāšanās sarunas ar Ukrainu uzsākšanas panākšanu ne vēlāk kā šā gada jūnijā.
