Vidzemes pusē piensaimniecība ir viena no galvenajām lauksaimniecības nozarēm, kur saimniecības ir daudz domājušas par modernizāciju, kuru dēļ ņemti lieli kredīti.
Situācija piena tirgū savas korekcijas viesusi gan lielajās, gan mazajās saimniecībās. Kā saimniekot turpmāk, risinājumu nācies meklēt arī „Priežkalnu” saimniecei Signei Seilei, kuras saimniecībā palikušas vien 16 piena devējas.
"Laikam tā piena nākotne ir tik nestabila, ka jāmēģina ir pārorientēties uz citām nozarēm. Protams, nebūs jau nekad tā, ka nebūs govis sev pašam, jo būtu ļoti dīvaini dzīvot laukos un pienu pirkt veikalā. Bet bizness ir bizness un ir jādomā, kā noturēties virs ūdens," saka Seile.
Piena iepirkuma cena šobrīd ir zemāka par pašizmaksu. Saimniekiem tas nozīmē arī rūpīgi kalkulēt, kā pienu saražot lētāk, vai, kā vērtē zemnieku saimniecības „Lācīši” saimnieks Staņislavs Gžibovskis, mēģināt dotēt no citas nozares. "Sanāk sponsorēt no citām nozarēm. Piemēram, no augkopības, tāpēc, ka ir laba graudu raža. Neko jau īpaši samazināt nevar: ne izmaksas, ne algu var samazināt, ne arī elektrības rēķinus nemaksāt, ne arī degvielai [neatvēlēt]. Lopbarība arī jāsagatavo. Neko jau nevar samazināt.
Es uzskatu, ka tā krīze ir jāiztur, kaut kad jau viņa beigsies," norāda Gžibovskis.
Lielai daļai saimnieku jau jādomā ne tikai, kā noturēt ražošanu, bet reizē arī par to, kā atmaksāt kredītus, jo labajos gados, kad bija cerības, ka piena lopkopībai ir perspektīva, saimnieki guldīja arī attīstībā, būvējot jaunas kūtis. Tāda situācija ir arī, kā stāsta saimniece Inguna Liepiņa, viņas saimniecībai „Rijaskalni”. "Trešā daļa no tā visa, kas ir bijis un uz ko ir cerēts, nav! Kredīti jau jāmaksā, nevar jau mest mieru vai darīt kaut ko citu. Investīcijas ir ieguldītas un ir jāstrādā! Pagaidām velkam aizvien un ceram, ka kādreiz būs labāk," atzīst Liepiņa.
Ir saimniecības, kuras tagad cenšas pārorientēties uz gaļas liellopu audzēšanu, bet to vieglāk izdarīt nelielajām saimniecībām, bet lielajās, kur ir lielāka naudas plūsma, to nevar tā vienkārši pārtraukt. Lai noturētos, izeja ir tikai samazināt pašizmaksu, kā to vērtē arī „Dzintaru” saimnieks Kaspars Kārklis.
"Jāsamazina izmaksas, cik vien var, jo vienmēr jau ir kaut kādas iespējas, ka var ekonomiskāk saimniekot. Bet nu tā īsti riktīga jau nu nav šī situācija. Kaut kā jau izdzīvos," samiernieciski novelk Kārklis.
Zemnieki nenoliedz, ka savs atbalsts bija septembrī saņemtais valsts atbalsts. Tagad jāgaida nozarei solītie Eiropas 7,15 miljoni. Bet, kā uzskata „Priežkalnu” saimniece Signe Seile, vieglāk būtu bijis šo periodu pārdzīvot, ja arī pašu valstī daudzi jautājumi būtu sakārtoti.
"Risinājums būtu tad, ja mēs iemācītos savā valstī sakārtot visus šos jautājumus, kas ir saistīti ar efektīvu pārstrādi, ar godprātīgu tirdzniecību, ar samērīgu valsts atbalstu, ne tikai subsīdijās, kas nav pats ilgspējīgākais faktors, bet, lai saprastu, kā zemniekam plānot savu dzīvi uz priekšu - ar ko viņš var rēķināties, vai tirgus tiks aizsargāts. Es saprotu, ka mēs dzīvojam plašajā Eiropas Savienībā, bet nez kāpēc tai pašā Igaunijā ir daudz mazāk latviešu piena produktu un lietuviešu, nekā pie mums nopērkami citu Baltijas valstu piena produkti," uzsver Seile.
"Tā ir lielākā sāpe, jo var jau subsidēt ilgi un dikti, bet, ja mēs nevaram paši sevi uzturēt, tad parazitēšana vien sanāk. Otrs risinājums - es uzskatu, ka kooperatīvā tomēr ir spēks, jo, zemniekiem apvienojoties, var vieglāk pārvarēt šos grūtos laikus," viņa saka.
Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ievu Alpa-Eizenberga pauž, ka saņemtais valsts un gaidāmais Eiropas atbalsts dod iespēju nedaudz paildzināt piena saimniecību dzīvotspēju, samaksāt parādus, bet, ja piena cenas necelsies, tad kritiskais punkts var būt februārī, martā.
Vēstīts, ka piensaimniekus smagi skāra pagājušajā gadā ieviestās Krievijas sankcijas pret ES un citu valstu, kas ieviesa sankcijas pret Krieviju, produkciju. Piensaimnieki vairākkārt norādījuši, ka piensaimniecība vairs nav rentabla un iepirkumu cena par litru nesedz pat pašizmaksu. Krievijas embargo Latvijas piena ražotājiem nesis 50 miljonu eiro zaudējumus, savukārt lauksaimniecības un pārtikas eksportam nodarītie zaudējumi ir apmēram 140 miljoni eiro, iepriekš lēsa Zemkopības ministrijā.
