„Mēs visas kārtis nelikām uz Krievijas tirgu, kaut gan Krievijas tirgus bija milzīgs. Mēs visu laiku tā regulējām 20-30% no apgrozījuma Krievijā,” stāsta akciju sabiedrības „Smiltenes piens” padomes priekšsēdētāja Gita Mūrniece.
Protams, arī smiltenieši jau bija to piena pārstrādātāju vidū, kurus skāra Krievijas eksporta aizliegumi. Kaut gan, esot arī uzņēmuma Blomes siera ražotnē, tādu lielu satraukumu par noieta tirgu nevar dzirdēt.
Akciju sabiedrības „Smiltenes piens” padomes priekšsēdētāja Gita Mūrniece lēš, ka nopietnākie pārbaudījumi gan varētu būt vēl tikai priekšā: „Protams, ja 19% vairs ar augustu neiet, paldies Dievam, tad nāca ziema, kur tā piena sezona tā nedaudz atira, un pārāk lieli uzkrājumi neveidojās. Šī situācija Krievijas krīzes dēļ piensaimniekiem visvairāk būs izjūtama šajā gadā un nākošajā gadā, kamēr atradīsim jaunus tirgus.”
Protams, uzņēmumā jau ir meklēti arī citi tirgi un viena no eksporta valstīm ir Moldova, bet Krievijas krīze diemžēl ietekmēja arī šo sadarbību. „Viņu valūta ir ļoti piesaistīta rublim, un, kā krita rublis, krita arī viņu valūta. Mums joprojām Moldāvijas tirgus ir, bet nav vairs tik augšupejošs, kā tas bija aizpagājušo gadu un pagājušā gada sākumā. Nedaudz augšupejošs Izraēlas tirgus, jo mēs nokārtojām košera sertifikātu,” atklāj uzņēmuma vadītāja.
Izraēlas tirgus savā ziņā ir mācībstunda, ar ko nākas rēķināties, apgūstot jaunus tirgus valstīs, kur ir citas tradīcijas un citi ēšanas paradumi. Tā, piemēram, šajā gadījumā rabīni seko līdzi katrai produkcijas partijai, kas paredzēta viņu valstij: „Atbrauc rabīni, un tajās dienās, kad ražojam tieši ar košera sertifikātu, viņi ir klāt, sākot no fermas, no piena vešanas līdz saražošanai … Un uzspiež katram siera gabaliņam savu zīmogu!”
Tagad, maija nogalē, smiltenieši gatavojas savas produkcijas eksportam uz Baltkrieviju. Kā vērtē Gita Mūrniece, katra ieiešana jaunā tirgū ir gan dārga ar jauna iepakojuma izveidi, gan arī prasa laiku un ne tikai: „Tomēr jaunos tirgos tev jāzina ir tā vietējā vērtību skala un tā ekonomiskā situācija. Un tas pats, ko sauc par lobēšanu, lobēšanu skaistā vārdā, bet par korupciju nesmukā vārdā.”
Bet tagad priekšā arī Ķīnas tirgus iekarošana. Uzņēmuma pārdošanas vadītājs Egils Mūrnieks, kurš kopā ar Latvijas delegāciju arī pats pabija šajā valstī, vērtē - šis tirgus ir gana plašs, un arī būtu produkcija, ko eksportēt, bet tas nenotiks tik ātri: „Savu preču noietu zināmu daļu, jā, mēs tur redzam. Priekšā lielākais darbs ir ieiet šajā tirgū, iepazīstināt ar savu preci. Ja tā optimistiski skatās, tad varbūt gads, ātrāk es stipri šaubos, jo neviens tirgus, lai arī tas liekas liels, nav viegls.”
Ķīnas veikalā redzētā no Dienvidkorejas eksportētā piena paka maksājusi pat 3,5 eiro, bet lēti neizmaksās arī no Latvijas eksportētais. „Pirmajā brīdī, apskatot veikala plauktus, jā, liekas tur zelta vieta, kur nu varētu pelnīt miljonus. Bet nebūt tas tā nav patiesībā, kā liekās, jo, lai nonāktu šajā tirgū, ir ļoti lielas izmaksas, kaut vai sākot ar transportēšanu,” norāda Mūrnieks.
Protams, smiltenieši ir gatavi arī turpināt strādāt Ķīnas eksporta virzienā. Kaut gan Gita Mūrniece uzskata, ka Latvijas piena pārstrādātājiem jau tas vien būtu ieguvums, pat ja šajā tirgū iekļūtu tikai šīs nozares lielie spēlētāji: „Tas nekas, ka mums ir konkurenti Rīga, Valmiera, Preiļi, kaut viņi aizietu uz šo lielo tirgu! Pat tas Latvijas ekonomikai dotu tikai plusus, izejot lieliem tirgotājiem ar saviem produktiem, tas atbrīvos šo tirgus nišas pārpilnību un Latvijai būs labi, arī uzņēmējiem, pircējiem un zemniekiem.”
Runājot par Ķīnas tirgu, tad „Smiltenes pienā” uzskata, ka tagad galvenais darbs ir šajā valstī iepazīstināt ar Latviju un radīt priekšstatu par mūsu produkciju.
