Sadaļas Sadaļas

Skaitļi un fakti: Bez izmaiņām esošajā kārtībā «renovācijas vilni» Latvijas daudzdzīvokļu ēkas var nesagaidīt

Latvijā viens no sasāpējušiem un ļoti ilgi nerisinātiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu ēku renovācija. Ar savu milzīgo padomju laikos būvēto dzīvojamo ēku fondu un ļoti niecīgajiem to renovācijas apjomiem Latvija atgādina sava veida bumbu ar laika degli, jo ļoti daudzām no šīm ēkām tuvojas normatīvos paredzētā kalpošanas laika beigas. Ja nenotiks to nopietna rekonstrukcija, daudzas pilsētu apkaimes draud pārvērsties par graustu rajoniem, bet  iedzīvotājiem arvien grūtāk būs atrast kvalitatīvu mājokli, kuru tie spēj arī atļauties.

Ēku renovācija turklāt nav tikai Latvijas problēma un tādēļ tieši uz to, kā uz vienu no galvenajiem mērķiem, kam izlietot Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas fonda naudu, norāda Eiropas Komisija, kura izstrādājusi pat jaunu stratēģiju “Renovācijas vilnis Eiropai”. Te nu varētu atviegloti nopūsties un domāt, ka nu tik viss strauji sakārtosies. Tomēr visdrīzāk tā nenotiks, ja netiks atrisināts jautājums, kurš dzīvojamo māju renovāciju ir kavējis līdz šim, un ir saistīts ar ēku īpašumtiesībām.

No iemītniekiem par īpašniekiem

Padomju laikā celto daudzdzīvokļu ēku īpašnieki sākotnēji lielākoties bija valsts, pašvaldība vai arī uzņēmumi, kuri tās bija cēluši savu darbinieku ģimeņu izmitināšanai. Sabrūkot PSRS, vairums daudzdzīvokļu ēku tika nodotas privatizācijai un to iemītniekiem bija iespēja privatizēt savus dzīvokļus par privatizācijas sertifikātiem. Tiktāl viss bija labi, taču šajā procesā visdrīzāk ļoti daudzi neiedomājās, ka līdz ar to kļūst arī par visas ēkas līdzīpašniekiem un tātad jādomā būs ne tikai par sava dzīvokļa labiekārtošanu, bet arī par to, kas notiek ar ēkas jumtu, pagrabu, kāpņu telpu un ūdensvadu. Savukārt padomju laiku namu pārvaldes pārtapa nevis par ēku īpašnieka pārstāvjiem, kuriem var par kaut ko sūdzēties vai prasīt, bet gan par pakalpojumu sniedzējiem, kuri par atbilstošu atlīdzību dara  to, par ko vienojas visai raibā jauno namīpašnieku saime.

Latvija gan šajā ziņā nav nekas unikāls. Līdzīgi procesi notika vairumā bijušo padomju bloka valstu un tādēļ, ja tiek vērtēta mājokļu īpašumtiesību struktūra, tad tieši šajās valstīs daudz lielāks ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem mājokļi pieder.

Eiropas statistikas biroja "Eurostat" dati liecina, ka šajā ziņā pirmajā vietā ir Rumānija, kur 96% iedzīvotāju dzīvo sev piederošā mājoklī. No Baltijas valstīm šis īpatsvars lielākais ir Lietuvā – 90%.

Savukārt Latvijā savs mājoklis pieder 80%, bet 20% iedzīvotāju dzīvo īrētā mājoklī. Rietumeiropā to cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo sev piederošā mājoklī, ir mazāks un daudz vairāk mitinās īrētos mājokļos.

Tā Vācijā šī proporcija ir 51% mājokļu īpašnieku un 49% īrnieku. No tā saucamajām vecajām ES dalībvalstīm augstākais mājokļu īpašnieku īpatsvars starp iedzīvotājiem ir Spānijā – 76%. Savukārt vismazāk dzīvot sev piederošos mājokļos Eiropā var atļauties ES neietilpstošās Šveices iedzīvotāji – tādi ir tikai 42%.

 

 

 

Privatizācijas ēnas puse

Diemžēl tagadējā situācija ar visai niecīgo rekonstruēto padomju ēras daudzdzīvokļu ēku skaitu skaidri parāda arī privatizācijas procesa ēnas pusi. Dzīvokļa īpašuma likums nosaka, ka dzīvojamo ēku pārvalda dzīvokļu īpašnieku kopība, un tieši šī norma ir kļuvusi par klupšanas akmeni daudzām iecerēm par ēkas stāvokļa uzlabošanu.

Būs grūti atrast kaut vienu namu pārvaldīšanas uzņēmumu, kuru pārstāvji neatkārtos vienu un to pašu -, lai arī kopš privatizācijas ir aizritējuši jau vairāki gadu desmiti, joprojām ir daļa daudzdzīvokļu namu iemītnieku, kuri nesaprot vai arī nevēlas saprast, ka viņu īpašums ir nevis tikai konkrētais dzīvoklis, bet gan visa māja. Tādēļ, ja tek jumts, tad neparādīsies kāda mistiska persona, kura to visu nokārtos, bet nauda remontam būs “jāsamet” pašiem nama iemītniekiem.

Savukārt jau lielāku darbu veikšanai, tostarp nama fundamentālai rekonstrukcijai, pilnīgi objektīvs šķērslis ir daudzu dzīvokļu īpašnieku ne visai spožais materiālais stāvoklis.

Rezultātā arī nama kopīpašnieku sapulces ļoti bieži izvēršas par pilnīgi bezjēdzīgu pasākumu, kurā daļa nesaprot, kādēļ no viņiem kaut ko vispār grib, daļa nav gatava ieguldīt pat papildu desmit eiro, bet tie, kuri saprot kādēļ tas vajadzīgs un ir gatavi ieguldīties nopietnos remontdarbos, tomēr nav tik turīgi, lai samaksātu gan savu, gan kaimiņu daļu. Ja atceramies, ka, piemēram, tipiskās Rīgas padomju laika ēkās ir 50 līdz 100 un pat vairāk dzīvokļu, kuros dzīvo cilvēki ar visai atšķirīgu rocību un tālākajiem dzīves mērķiem, tad cerēt uz vienotību un kompromisiem ir visai naivi.

Savukārt valsts un daudzu pašvaldību pārstāvji līdz šim ir ieņēmuši ļoti ērtu pozīciju pēc principa "ne mana cūka, ne mana druva". Tā teikt privātīpašuma tiesības ir svētas un par visu ir jāvienojas pašiem īpašniekiem. Savukārt pašvaldība vai valsts pieslēdzas jau tikai tad, kad ēka ir nonākusi grausta stadijā.

Diemžēl nu jau vairākus gadu desmitus ilgušais eksperiments ir pierādījis, ka turpinot tādā pašā garā, neko citu kā arvien vairāk graustu arī nesagaidīsim.

Tādēļ laikam ir pienācis tas kritiskais brīdis, kad ir laiks domāt, ko mainīt esošajā namu pārvaldības kārtībā. Ir būvniecības eksperti, kuri tagadējo situāciju pat salīdzina ar grimstošu kuģi, uz kura laiks tiek tērēts, lai rīkotu pasažieru balsojumus, ko darīt un kā rīkoties. Turklāt, ja izmaiņas nenotiks, tad arī apjomīgie ES Atveseļošanas fonda līdzekļi nekādu jaunu renovācijas vilni, kā to ir iecerējusi Eiropas Komisija, Latvijā nesacels.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt