Baltijas jūra ir lieliski piemērota, lai tajā būvētu vēja parkus. Par to ir pārliecināta Polijas elektrības kompānija PGE. Tādēļ nesen tā nodibināja meitas uzņēmumu “PGE Baltica”, kas nodarbosies ar šādu parku attīstību.
“Baltijas jūrā ir ļoti labs vēja resurss. Varbūt tas izklausīsies nedaudz tehniski, bet ir jāņem vērā, ka arī viļņi ir mazāki. Tādēļ vēja parkus ir vieglāk uzstādīt un vieglāk uzturēt. Ir arī citi plusi un mīnusi. Dažviet palīdz tas, ka jūra nav tik dziļa. Citviet augsne jūras dibenā nav tik pateicīga.
Bet kopumā Baltijas jūra pilnīgi noteikti ir ļoti piemērota vieta vēja parku ierīkošanai,” uzsvēra kompānijas vadītāja ir Monika Moraviecka.
Tie, kas kādreiz ir lidojuši virs Kopenhāgenas, varētu būt pamanījuši vairākus vēja parkus, kas izvietoti netālu no krasta. Dānija bija pirmā valsts, kas izveidoja vēja parku Baltijas jūrā un attīsta tos arī šobrīd.
Jau tagad vēja parki Dānijā saražo vairāk nekā 40% no visas elektrības.
Līdzīgu ceļu iet arī Vācija, Zviedrija un Somija.
Turpretī Baltijas valstis un Polija līdz šim ir atturīgi raudzījušās uz šādiem projektiem.
Bet, tā kā dažu gadu laikā vēja enerģijas ražošanas cenas ir samazinājušās vairākas reizes, Polija sāk mainīt savu attieksmi.
“Agrāk mēs esam teikuši, ka atjaunojamo enerģiju ir pārāk dārgi iegūt. Tagad mums būtu jāsaka, ka ir pārāk dārgi to neiegūt,” norādīja Moraviecka.
“Atjaunojamās enerģijas iegūšanas izmaksas ir kļuvušas ļoti konkurētspējīgas. Turklāt fosilo kurināmo izmantošana nākotnē kļūs arvien sarežģītāka. Ogļu šahtas ir dārgi uzturēt un dārgi atjaunot. Ir jāievēro augstas vides prasības par sēra un putekļu izmešiem un daudz ko citu. Tas viss maksā dārgi. Tādēļ no ekonomikas viedokļa ir tikai loģiski sākt pakāpeniski pāriet no oglēm pie atjaunojamiem resursiem,” skaidroja kompānijas vadītāja.
Polijā ogļu iegūšana ir būtiska industrija, kas nodarbina daudzus cilvēkus. Tādēļ Polijas valdība ar lielu skepsi raugās uz Eiropas Savienības mēģinājumiem izvirzīt arvien ambiciozākus mērķus cīņai ar klimata pārmaiņām. Polijas premjers bija pret to, ka 2050. gads tiek oficiāli noteikts par Eiropas mērķi klimatneitralitātes sasniegšanai.
Vēja enerģijas aizstāvji saka, ka šādu turbīnu ražošana, uzstādīšana un uzturēšana arī rada darbavietas.
Asociācijas “Wind Europe” vadītājs Džails Diksons ir pārliecināts, ka labākos rezultātus var panākt, ja Baltijas valstis savstarpēji sadarbosies.
“Būtu ļoti prātīgi, ja Baltijas valstis savstarpēji koordinētu vēja parku izvietošanu jūrā. Būtu jāvienojas, cik lieliem tiem būtu jābūt, kā arī par to, vai un kādiem savienojumiem starp tiem būtu jābūt. Līdz ar to gadījumā, ja Igaunijas vēja parkā vējš kādā brīdī pūš labāk nekā Latvijas vēja parkā, vai otrādāk, ar saražoto enerģiju būtu iespējams dalīties,” klāstīja Diksons.
Tomēr vēja parki gan Latvijā, gan arī kaimiņvalstīs ir sastapušies ar iedzīvotāju un ar dažādu iestāžu pretestību.
Tā Igaunijā šis industrijas pārstāvji cīnās pret 2016. gadā pieņemto likumu, kas liedz būvēt vēja ģeneratorus tur, kur tie var traucēt armijas radariem.
Šis likums ir apturējis gandrīz jebkādu vēja ģeneratoru celtniecību sauszemē visā Igaunijā.
Arī netālu no Sāremas salas vēja parka celtniecība jūrā nesen tika atteikta nacionālās drošības apsvērumu dēļ.
Citviet iedzīvotājiem nepatīk, ka vēja parki rada troksni un maina ainavas izskatu.
Tādēļ Diksons ir pārliecināts, ka veiksmīgi šādus projektus var attīstīt, ja vietējiem iedzīvotājiem no tā rodas kādi ieguvumi.
“Kad kādam rodas iecere celt vēja parku, šajā procesā jau no paša sākuma ir jāiesaista vietējie iedzīvotāji. Cilvēkiem ir jāpaskaidro, kādēļ šāds parks tiek celts, kā no tā iegūs valsts kopumā un, galvenais, kā viņi no tā iegūs. Šis skaidrošanas darbs ir jāveic, pirms tiek domāts par visu pārējo, tostarp par tehnoloģijām.
Ja tas netiek darīts, tad nevajag pēc tam brīnīties, ka vietējie iedzīvotāji pēkšņi sāk satraukties par to, kas tiek celts viņu tuvumā,” atzina Diksons.
Iespējams, ka aktīvāku vēja un citu atjaunojamo resursu izmantošanu veicinās gan strauja tehnoloģiju attīstība, gan arī cenas, kas kļūst arvien lētākas. Tomēr pagaidām par šādiem projektiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tiek runāts maz.
