Lielākās problēmas Latvijā vēl aizvien ir būvniecības nozarē, kur ēnu ekonomikas rādītāji sasniedz 48,9%. Otra nozare, kurā visvairāk izplatīta ēnu ekonomika, ir mazumtirdzniecība. Tur šis rādītājs sasniedz 28,6%. Teju pusi no Latvijas ēnu ekonomikas struktūras veido uzņēmumu neuzrādītā peļņa, vairāk kā trešdaļu - aplokšņu algas, bet vēl 18,4% ir neuzrādītie darbinieki.
Proporcionāli lielāks ēnu ekonomikas īpatsvars ir mazākos un jaunākos uzņēmumos, apliecina pētījuma autors. Tai pašā laikā nav taisnība, ka tikai šie uzņēmumi būtu saistīti ar ēnu ekonomiku, jo arī lielie uzņēmumi tajā iesaistās, tikai caur gudrākām shēmām.
„Pēc būtības nav jau ēnu ekonomikas apjoms cēlies, un nebūtu brīnums, ja tas būtu cēlies, jo, kā mēs šodien konferencē runājām un kā politikas veidotāji atzina, nekas daudz ēnu ekonomikas mazināšanas jomā nav darīts,” intervijā Latvijas Radio radījuma „Pēcpusdiena” saka pētnieks Arnis Sauka.
Savukārt Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzskata, ka pieticīgos rezultātus ēnu ekonomikas ierobežošanā ir veicinājušas izvēlētās metodes – tajās pārāk maz ir bijuši nodokļu nomaksu stimulējoši pasākumi, lai gan tieši šādi pasākumi ir pierādījuši savu efektivitāti.
VID vadītāja Ināra Pētersone datus atzina par neiepriecinošiem, tomēr kā pozitīvu tendenci minēja faktu, ka kāpums ir apstājies. Viņa arī pauda cerību par to, nākamajos gados ēnu ekonomikas sarukums būs straujāks.
Tikmēr „SEB bankas” sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis norāda uz to, ka ēnu ekonomikas dēļ ir arī mazāka attīstība ekonomikā, tiek kropļota konkurence, kas ilgākā laikā nozīmē tostarp lielāku nabadzību.
Ēnu ekonomikas mazināšana ir arī jautājums par to, kā veidot nodokļu maksāšanas kultūru, jo ar sodiem vien to paveikt nevarēs. Daļa uzņēmēju uzskata, ka nav nozīmes maksāt nodokļus, un šo uzskatu var ietekmēt arī korupcija līmenis.
„Viena no lietām, kam mēs pievēršam uzmanību – pirms trim gadiem Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda spiediena ietekmē politikas veidotāji bija sasparojušies un izveidojuši spēcīgu darba grupu, kur bija iesaistītas visas iespējamās ministrijas. Tā vai citādi darba grupai bija labi rezultāti. Bija laiks, kad mēs šajos rādītājos bijām tuvi Lietuvai un Igaunijai. Šie centieni ir atslābuši, un tāpēc mēs aicinām kā vienu no lietām ķerties tam klāt, neatstājot problēmu risināšanu tikai VID un Finanšu ministrijas kompetencē, kuri tomēr ir ēnu ekonomikas apkarotāji, nevis mazinātāji,” pētījuma prezentācijā norādīja Sauka.
Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja Ināra Pētersone uzskata, ka reālais ēnu ekonomikas rādītājs ir mazāks - 18 līdz 20% robežās.
„Manam kolektīvam un tie kas ir iesaistīti, ir sāpīgi, jo mēs redzam un tā noskaņa, tiekoties ar nodokļu maksātājiem, ar organizācijām, ir šis uzlabojums. Arī vērtējot VID darbu, tas netika izcelts, bet VID izskatās labāk no visām trijām," pētījuma rezultātus komentēja Pētersone.
Sauka gan uzskata, ka galvenā problēma ir cilvēku attieksmē un neticībā par lietderīgu nomaksāto nodokļu naudas izlietošanu: „Tas ir cilvēku galvās. Tas, vai mēs to darām vai nē, ir atkarīgs no morāles principiem. Tie veidojas no tā, kā mēs uzticamies nodokļu izlietošanai. Latvijā pret to attiecas neviennozīmīgi.”
Pētījuma laikā atklājusies arī cita būtiska nianse – vislielāko ēnu ekonomikas apjomu pētījuma laikā norādījuši krieviski runājošie cittautieši. „Tas liek ne tikai vairāk par to padomāt, bet padomāt, cik lielā mērā no ēnu ekonomikas apkarošanas viedokļa sabiedrība ir integrēta, jo paralēli no visām neintegrācijas problēmām viena ir ēnu ekonomikas pieaugums.”
Eksperts ir pārliecināts, ka ar īstermiņa risinājumiem esošo ēnu ekonomiku droši var samazināt par 5-6%, tomēr tālākai rādītāja mazināšanai nepieciešamas strukturālās reformas.
Jau ziņots, ka pērn, salīdzinot ar 2013.gadu, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā nav būtiski samazinājies - tas sasniedzis 23,5% (gadu iepriekš – 23,8%). Tikmēr Igaunijā un Lietuvā šis rādītājs pakāpeniski sarucis.
