Pašreizējā ekonomiskā krīze turpinās jau gadiem. Kādēļ, jūsuprāt, tā ir tik ievilkusies? Vai tiešām visu var izskaidrot ar to, ka tādas krīzes līdz šim nav bijis? Vai varbūt tomēr atbilde slēpjas kur citur?
Jums ir taisnība, ka šī ir ļoti būtiska krīze. Mums nebūtu par zemu jānovērtē, kādu iespaidu atstāja dažu ASV banku sabrukums uz pasaules finanšu sistēmu. Tas ir pirmais. Otrkārt, Eiropas Savienība īsti nespēja ātri un efektīvi reaģēt, jo tās uzbūves struktūrā joprojām pastāv trūkumi. Piemērām, mums ir vienotā valūta, bet līdz šim brīdim mums nav bijis paņēmienu un instrumentu, kā to aizsargāt. Tagad mēs esam ceļā uz to, lai eirozonas vadībai būtu šādas lēmumu pieņemšanas spējas.
Ja runājam par Eiropas Savienību, tad mums būtu jāatceras, ka vēl pirms finanšu krīzes mēs jau sākām atpalikt ekonomiskās izaugsmes ziņā. Tādēļ es vēlos uzsvērt, ka ir mums kārtīgi jāizdara mājas darbs, uzlabojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Piemēram, mums būtu jāpabeidz vienotā tirgus izveide. Mums joprojām ir par maz iekšējās tirdzniecības. Valstīs pastāv barjeras, bet iekšēja tirdzniecība var nest lielu peļņu un iespējas tādām atvērtām ekonomikām kā Latvijas.
Tāpat ir jāuzlabo arī izglītība. Pastāv plaisa starp to, ko piedāvā izglītības sistēma, un ko pieprasa darba tirgus. Mums būtu jāveic izmaiņas daudzās jomās, lai palielinātu Eiropas konkurētspēju.
Vēl politikai būtu jābūt orientētam uz ātrāku spēju pielāgoties.
Eiropai būtu jāspēj ātrāk adaptēties mūžam mainīgajai ekonomikai, kas mainās arvien ātrāk. Līdz šim mums trūka šādas spējas pielāgoties ārējām izmaiņām. Tādēļ mums vajadzētu mazāk aizsargāt to, kas pieder pagātnei, un vairāk orientēties uz nākotnes iespējām. Un tas nozīmē, ka mums būtu jādomā par jauniem globāliem tirdzniecības ceļiem.
Un visbeidzot, mums jābūt atvērtiem visai pasaulei un jābūt līderiem brīvās tirdzniecības veicināšanā. Tagad mēs esam iesaistīti svarīgās sarunās ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Domāju, ka mums būtu jāņem piemērs no līguma ar Dienvidkoreju un jāmēģina atvērt tirgus Eiropas ekonomikai. Pēdējos gados mēs neesam bijuši pārāk efektīvi šajā jomā. Un tas ir vēl viens iemesls, kādēļ Eiropas Savienība nedaudz novēloti reaģē uz pārmaiņām pasaules ekonomikā.
Kādēļ ir tik sarežģīti vienoties par risinājumiem? Šķiet, ka visi piekrīt daudziem no jūsu nosauktajiem punktiem. Daudzkārt no Eiropas līderiem ir dzirdētas frāzes par to, ka mums būtu jāatver vienotā tirgus potenciāls un jāveicina starptautiskā tirdzniecība. Bet, kad pienāk laiks kaut ko darīt, kāds noteikti teiks, ka šo mēs nevaram darīt, jo tas traucēs tam, bet to nav iespējams pilnībā ieviest, jo tas kaitēs kādas citas grupas intereses. Varbūt jūsu iepriekšējā pieredze Beļģijas premjera amatā arī varētu palīdzēt šo izskaidrot?
Vispirms ļaujiet man pasvītrot, ka Eiropas integrācija pati par sevi ir ļoti pozitīvs process. Tas ir veiksmīgākais process kopš Otrā pasaules kara gan drošības, gan miera, gan ceļošanas iespēju, gan ekonomiskās attīstības, gan labklājības valsts būvēšanas ziņā. Bet no otras puses - Eiropas Savienībā pastāv izteikta problēma ar spēju pielāgoties jaunajai, mainīgajai, izaicinošajai pasaulei. Jo tad, kad jūs gribat kaut ko mainīt, jūs sastopaties ar daudziem cilvēkiem, kuriem patīk tā, kā ir pašreiz. Un viņi īsti nav gatavi riskēt.
Un nākotne pieder tām valstīm un tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi riskēt.
Protams, tas nebūtu jādara, apdraudot lietas, kas ir būtiskas vienkāršajiem iedzīvotājiem, vai apdraudot labklājības valsts nākotni, bet gan investējot jaunās lietās, profesionālā apmācībā, inovācijās, izglītībā.
Mēs redzam, ka Eiropas iedzīvotāju nevecošana un Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa sarežģītība krietni apgrūtina tādu lēmumu pieņemšanu, kādus ir gatavi pieņemt Amerikas vai Āzijas valstu vadītāji. Eiropas valstu sabiedrība un Eiropas līderi drusku par daudz aizsargā pašreizējo lietu kārtību. Tam būtu jāmainās.
Vai mums būtu jāvirzās ciešākas integrācijas un federalizācijas virzienā?
Personīgi es esmu federālists un es aizstāvu lielāku integrāciju arī politiskajā līmenī. Bet es arī esmu reālists. Es domāju, ka mums vismaz būtu jābūt ļoti ciešai Eiropas ekonomikai. Ja mēs lietojam vienoto valūtu, eiro, tad mums neizbēgami ir jābūt arī saskaņotai politikai, kas tiek izlemta Eiropas līmenī. Eiropas integrācija ir process, tā notiek soli pa solim. Līdz ar to dažreiz integrācijas process nevar paspēt līdzi realitātei, kas strauji mainās.
Kāda ir Eiropas loma mūsdienu pasaulē? Mēs daudz dzirdam par Ķīnu, kur notiek strauja izaugsme. Pastāv arī tāds jēdziens kā „pārējās pasaules izaugsme” pretēji „Rietumu izaugsmes” jēdzienam. Vai mums būtu jāsatraucas par Ķīnas izaugsmi? Vai tie ir draudi mūsu dzīves veidam? Vai arī mums vienkārši būtu jāsamierinās, ka nākotnes pasaulē Eiropas vairs var nebūt vadošā lomā?
Es domāju, ka Eiropai joprojām ir iespējams palikt par līderi pasaulē. Bet šī līdera pozīcija ir jānopelna. Un tas jau atkal nozīmē, ka Eiropai ir jābūt drosmei mainīties un pielāgoties, tostarp arī sabiedrībām un vienkāršajiem iedzīvotājiem. Jaunākām paaudzēm ir jābūt drosmei pielāgot savu dzīvesveidu, savu mācīšanās veidu, to, kā viņi strādā utt.
No otras puses, Ķīnas un citu ekonomiku izaugsme ir ļoti normāla parādība. Mēs pēc tā esam lūkojušies. Gan amerikāņi, gan eiropieši gadiem ilgi ir iestājušies par lielāku izaugsmi un labklājību citos pasaules reģionos. Un tagad tas notiek un ļoti plašā mērogā. Lai gan kopējā aina joprojām nav viennozīmīga. Ir valstis, kas atpaliek. Pat, ja jūs salīdzinātu izaugsmi Ķīnā ar situāciju Dienvidāfrikā vai situāciju Indijā ar notiekošo Brazīlijā. Tā kā aina ir neviennozīmīga. Bet globāli runājot, ilgtermiņā ir pilnīgi skaidrs, ka šīs jaunās ekonomikas 20-30-40 gadu laikā sasniegs tādu ekonomiskās attīstības līmeni, tādu iekšzemes kopprodukta īpatsvaru uz vienu iedzīvotāju, kāds ir salīdzināms ar Eiropas attīstības līmeni. Bet tas arī dod daudz iespēju mūsu ekonomikām un mums ir jābūt spējīgiem tās izmantot.
Un, lai to izdarītu, mums būtu jāizdara jūsu pieminētais mājas darbs…
Mums ir jādara savs mājas darbs. Un tā nav tikai politisko līderu atbildība. Demokrātijā politiskie līderi dara to, par ko iedzīvotāji vienojas, ko viņi atbalsta. Es domāju, ka visām Eiropas sabiedrībām būtu jāapzinās, ka nākotnē mums būs jānopelna tāds labklājības līmenis, kāds mums ir pašreiz. Mums tas būs jānopelna ar gatavību mainīties, čakli strādāt un būt konkurētspējīgiem.
