Par to, kā vērtējama līdzšinējā Baltijas valstu sadarbība, kādi ir lielākie ekonomiskie izaicinājumi un ko Latvija varētu mācīties no Igaunijas pirms gaidāmās iestāšanās eirozonā, Andruss Ansips pastāstīja intervijā Latvijas Radio.
Pašlaik mēs piedzīvojam politiskas un ekonomiskas nestabilitātes periodu visā Eiropas Savienībā. Daži saka, ka pastāv divu ātrumu Eiropas risks. Pēc vienu domām, divu ātrumu Eiropu mēs piedzīvojam jau tagad, citi apgalvo, ka nekas tāds nenotiek. Tāpēc es gribētu vaicāt, kāds ir Jūsu viedoklis par notiekošo.
Mēs nevēlamies redzēt Eiropu sadalītu divās daļās - eirozonas un ne eirozonas valstīs. Jā, daži cilvēki apgalvo, ka pie divu ātrumu Eiropas mēs nonāksim agri vai vēlu. Citi apgalvo, ka jau tagad mums ir daudz-ātrumu Eiropa, pateicoties dažādiem noteikumiem un izņēmumiem. Manuprāt mums ir jāpieliek lielākas pūles, lai saglabātu Eiropu vienotu, jo tad Eiropas Savienība būs izdevīga mums visiem. Igaunijas iedzīvotājiem galvenais iemesls, lai pievienotos Eiropas Savienībai bija drošība. Visi zina, ka Eiropas Savienība nav NATO, nav aizsardzības organizācija, taču daudzi mūsu cilvēki joprojām atceras Otro Pasaules karu un to, ka Eiropas Savienība no paša sākuma ir bijusi miera uzturēšanas organizācija. No ekonomiskā viedokļa, galvenais iemesls balsot par Eiropas Savienību bija milzīgais kopējais tirgus. 70% no mūsu eksporta nonāk Eiropā un mūsu uzņēmējiem ir iespējas gūt lielāku peļņu Vienotais tirgus dod mums jaunas darbavietas. Vienota un viengabalaina Eiropas Savienība ir izdevīga visām dalībvalstīm.
Igaunija ne reizi vien ir apgalvojusi, varbūt arī ne oficiāli, ka tā vairāk ir nevis Baltijas valsts, bet gan Ziemeļvalsts. Man rodas sajūta, ka pēc iestāšanās eirozonā, šāds viedoklis ir kļuvis daudz aktuālāks. Īpaši pēc diskusijām par Eiropas Savienības nākamo daudzgadu budžetu, Latvijā bija dzirdams viedoklis, ka Igaunija un Lietuva, kas bija solījušas savu atbalstu, beigās Latviju pameta vienu. Varbūt tās jau ir pazīmes par divu ātrumu Eiropu?
Pirmkārt, es gribētu apsveikt latviešus, jo Latvijas sniegums diskusijās par daudzgadu budžetu bija viens no iespaidīgākajiem. Lielākie ieguvēji no nākamā Eiropas Savienības budžeta ir tieši Latvija, Lietuva un Igaunija. Tāpēc man ir grūti saprast, kāpēc Latvijas iedzīvotāji sūdzas, kamēr igauņi un lietuvieši ir vairāk nekā apmierināti. Mūsu visu triju valstu sasniegumi Briselē bija vienādi, taču mēs nežēlojamies. Šodien Rīgā notika trešais Ziemeļu nākotnes forums. Rodas jautājums, vai Latvija ir Ziemeļvalsts? Manuprāt, gan Latvija, gan Igaunija ir gan Baltijas valstis, gan Ziemeļvalstis. Šī sadarbība ar Ziemeļvalstīm ir patiesi auglīga abām pusēm. Mūsu ekonomikas ir dziļi integrētas šajā reģionā, lielākās investīcijas nāk tieši no mūsu kaimiņvalstīm Skandināvijā, bet igauņu investīcijas lielākās ir tieši Latvijā un Lietuvā. Neaizmirsīsim arī, ka mēs visas esam Eiropas Savienības dalībvalstis un es ceru, ka Latvija un Igaunija drīz darbosies kopā arī eirozonā.
Es gribētu turpināt par Baltijas valstu vienotību. Ir trīs lielie projekti, kuriem vajadzēja kļūt par kopīgiem Baltijas projektiem. Tā ir Visaginas atomelektrostacija, tas ir sašķidrinātās gāzes terminālis un dzelzceļa projekts Rail Baltica. Kāda jūsuprāt ir sadarbība šo projektu īstenošanā? Cik tā ir veiksmīga un vai ir manāmi kādi nopietni šķēršļi?
Pēdējā Baltijas valstu sadarbība Briselē, runājot par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu, mums visiem bija ļoti auglīga. Mums ļoti labi veicās mūsu izvirzīto mērķu sasniegšanā. Mēs panācām atvieglojumus kohēzijas finansējuma griestiem. Mūsu valstis saņems 2.59% no Nacionālā kopprodukta, bet citām valstīm šie griesti ir 2,35%. Šī ir patiešām milzīga Baltijas valstīm piešķirta nauda. Lielākais pieaugums tiešmaksājumos lauksaimniekiem ir tieši Latvijā un līdz 2020-jam gadam visas Baltijas valstis sasniegs 75-cu procentu līmeni no vidējā Eiropas Savienības rādītāja. Protams, mēs cerējām iegūt vēl vairāk, taču es atkal gribu atgādināt, ka lielākais pieaugums bija tieši Latvijai.
Mēs veiksmīgi aizstāvējām arī savas pozīcijas finanšu instrumentā "Savienojot Eiropu”. Tā mērķis ir savienot Eiropu, kas mums ļautu mūsu uzņēmējiem izdevīgāk pārdot savus produktus ne tikai Kazahstānā, Uzbekistānā vai Turkmenistānā, bet arī Vācijā vai Francijā. Jau tagad daudzas preces Rīgā vai Tallinā ir daudz dārgākas nekā Berlīnē vai Parīzē un tam iemesls ir augstās transporta izmaksas. Baltijas valstis šī mehānisma ietvaros iegūs 3,5 miljardus eiro dzelzceļa savienojuma izveidošanai un šis projekts ir gan politiski, gan ekonomiski izdevīgs visām mūsu valstīm.
Runājot par citiem projektiem. Jā, mums ir nelieli sarežģījumi ar atomelektrostacijas projektu. Mēs Igaunijā spējam saražot savam patēriņam nepieciešamo enerģiju un pat eksportēt daļu no tās uz kaimiņvalstīm. Mēs gan nezinām, cik lielas CO2 emisiju kvotas mums būs jāpērk nākotnē. Tāpēc esam piekrituši iesaistīties Visaginas projektā. Taču laiks skrien. Pēdējo sešu gadu laikā esam ieguldījuši milzu līdzekļus atjaunojamajā enerģijā, vēja ģeneratoros un koģenerācijas stacijās. Kā zināms, Lietuvas iedzīvotāji ir pateikuši nē Visaginai un tas ir tikai viņu rokās, turpināt šo projektu vai apturēt.
Gribēju jautāt par vēl vienu Baltijas sadarbības projektu. Savulaik tika diskutēts par to, ka visas trīs Baltijas valstis varētu izveidot kopīgu aviosabiedrību. Taču igauņi izvēlējās doties citu ceļu un atbalstīt “Estonian Air”. Vakar lasīju, ka Igaunijas valdība jau otro reizi piešķīrusi šai kompānijai 16 miljonu eiro aizdevumu, lai glābtu to no finansiālajām grūtībām. Kāpēc nebija iespējams sadarboties šajā projektā, īpaši pašreizējās sīvās konkurences laikā visā pasaulē?
Lēmums par sadarbību bija jāpieņem pašām aviokompānijām. Jā, Igaunijas gaisa savienojumi ir ļoti nozīmīgi mūsu ikdienas dzīvei. Mēs visi zinām, ka arī “Air Baltic” savulaik saņēma atbalstu no jūsu valdības, un pašlaik mēs tiešām esam iesaistījušies sarunās ar Eiropas Komisiju par to, vai šāda palīdzība, vai investēšana kompānijās, ir atļauta, vai nē. Mēs arī zinām, ka lēmumi par investīcijām tika pieņemti arī Skandināvijā saistībā ar kompāniju “SAS”. Tas tikai liecina, ka visam reģionam ir problēmas ar gaisa satiksmi. Ar vienkārši atvērtām debesīm nepietiek ne Latvijai ne Igaunija, un tā vien liekas, ka arī Zviedrijai un Dānijai.
Mans nākamais jautājums saistīts ar elektroenerģijas un gāzes tirgus liberalizāciju. Latvijā par šiem procesiem pašlaik notiek aktīvas diskusijas. Gribēt zināt, kāda ir Igaunijas pieredze? Vai jūs esat pieredzējuši kādus mēģinājumus ietekmēt šos procesus no trešajām valstīm?
Mēs savu elektroenerģijas tirgu pilnībā atvērām šī gada 1. janvārī. Igaunijai tas bija ļoti nepieciešams. Daudzi uzdeva jautājumu, kāpēc mums bija nepieciešams atvērt savu enerģijas tirgu vēl pirms ir izveidoti labi starpsavienojumi ar citām Eiropas Savienības valstīm? Taču neviens nevēlas investēt šādu savienojumu būvniecībā, ja nav pieejas enerģijas tirgum. Baltijas valstis tiek dēvētas par Eiropas Savienības enerģētikas salu. Pateicoties Baltijas enerģētikas savienojumu plānam, kas ļauj izmantot Eiropas finansējumu, mēs pašlaik būvējam otro kabeli, lai savienotos ar Somiju. Pēc šī projekta pabeigšanas mēs no Somijas varēsim iegūt 1000 megavatu elektrības. Pašlaik tiek būvēts kabelis, kas savienos arī Lietuvu un Zviedriju un būs savienojums starp Poliju un Lietuvu. Mēs drīz varēsim teikt, ka mēs vairs neesam enerģijas sala. Līdz ar to brīvs enerģijas tirgus ir viens no izdevīgākajiem ilgtermiņa risinājumiem. Turpinot regulēt enerģijas cenas un mēģinot noturēt tās nedabiski zemā līmenī, mēs ilgtermiņa nesasniegsim labus rezultātus.
Bet kā ar ietekmi no ārienes? Mēs šeit Latvijā jūtam, ka „Gazprom” pārstāvji, piemēram, cenšas lobēt gāzes monopola saglabāšanu.
Jā, arī Igaunijā, vienīgā gāzes piegādātāja ir Krievija. Taču gāzes daļa mūsu enerģētikā ir salīdzinoši maza - 9-13%. Mēs vēlētos iegūt lētāku dabasgāzi un tāpēc ir nepieciešams diversificēt piegādātājus. Tāpēc Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija vēlētos izveidot reģionālu sašķidrinātās gāzes termināli. Jā, mēs pašlaik diskutējam par piemērotāko šī termināļa vietu, taču Igaunijai šī atrašanās vieta nav pats svarīgākais jautājums. Mēs vēlamies lētāku dabasgāzi un jebkura termināļa atrašanās vieta, kas spēs to nodrošināt, būs Igaunijai pieņemama.
Un beidzot mēs varam pievērsties eiro. Igaunija parasti tiek uzskatīta par tuvāko un labāko piemēru Latvijai tās ceļā uz iestāšanos eirozonā. Igaunija būs arī viena no tām valstīm, kurai būs jāizvērtē Latvijas progress ceļā uz eiro un jādod sava piekrišana Latvijas dalībai Eirozonā. Kāda ir Igaunijas nostāja par mūsu pašreizējo situāciju?
Latvija tiks ļoti gaidīta eirozonā! Vismaz Igaunijai eiro ir bijis īsts veiksmes stāsts. Pēc “Lehman Brothers” sabrukuma iespējamie investori no Zviedrijas un Somijas vairs nevarēja tik ļoti uzticēties mazajām valūtām. Igaunijā mēs 18 gadu laikā nebijām mainījuši valūtas maiņas kursu, bet tomēr pastāvēja ļoti daudz baumu par iespējamo igauņu kronas devalvāciju. Lai tiktu vaļā no šīm baumām, bija nepieciešams cik vien ātri iespējams pievienoties eirozonai. Un tagad mēs varam teikt, ka Igaunija atkal ir pievilcīga ārvalstu tiešajām investīcijām, kas rada igauņiem jaunas darbavietas un veicina mūsu eksportu. Eiro arī veicina tirdzniecību ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tas bija izdevīgāk arī vienkāršajiem iedzīvotājiem, kas 18 gadus kredītus bija ņēmuši galvenokārt eiro. Kad sākās baumas par iespējamo devalvāciju, iedzīvotāji bija neziņā par to, cik daudz par kredītu būs jāmaksā nākotnē. Tagad ir skaidri zināms, ka nekāda valūtas riska vairs nav! Un tas cilvēkus apmierina. 70% igauņu atbalsta Igaunijas dalību eirozonā un atbalsts eiro ir viens no spēcīgākajiem visā Eiropas Savienībā. Esmu pilnīgā pārliecināts, ka eiro būs izdevīgs arī Latvijai.
Latvijā situācija ir pilnīgi pretēja un mūsu atbalsts eiro ir vien aptuveni 30%...
Bet tāda pati situācija bija arī Igaunijā. Pirms iestāšanās eirozonā sabiedrības atbalsts nemaz nebija tik liels. Taču visai drīz cilvēki saprata, cik ļoti izdevīgs Igaunijai ir eiro.
Tas ir tieši tas, ko vēlējos jautāt. Kas ir šis brīnum stāsts, ko valdībai vajadzētu stāstīt cilvēkiem, lai viņi tam noticētu?
Es nedomāju, ka valdībai ir jāstāsta brīnum stāsti. Eiro pats par sevi ir brīnums. Un Igaunijā tieši eiro dramatiski izmainīja sabiedrības attieksmi.
Vai tas nozīmē, ka valdībai būtu jāignorē sabiedrības viedoklis?
Nē, protams, ka nē! Valdībai ir jāskaidro, kādas priekšrocības un ieguvumus vienkāršie iedzīvotāji iegūs no eiro ieviešanas. Esmu diezgan pārliecināts, ka daudzi no cilvēkiem Latvijā, kuri ir ņēmuši kredītus eiro, nezina, kas notiks nākotnē. Pieņemsim, ceļošana. Tā arī ir nozīmīga vienkāršajiem cilvēkiem - vairs nebūs jāzaudē nauda valūtas maiņas dēļ. Taču pats svarīgākais ir šis vienotais tirgus. Tiks iznīcināta vēl viena barjera un uzņēmējiem vairs nevajadzēs zaudēt naudu valūtas maiņas dēļ. Un nav svarīgi, vai tiks eksportēts uz eirozonas valstīm vai tām valstīm, kas nav ieviesušas eiro. Tirdzniecība jau tagad ir balstīta uz eiro. Ja jums vairs nav valūtas risku, celsies izaugsmes līmenis. Un augstāka izaugsme nozīmē arī augstākas algas un pensijas vienkāršajiem pilsoņiem.
