«Draugiem» sen nav aktuāli. Kā izdzīvo pēdējā interneta kafejnīca pie Āgenskalna tirgus

“Mēs esam pēdējie mohikāņi,” smaidot saka Andris Birze. Jau gandrīz divdesmit gadu viņam pieder interneta kafejnīca “Pele”, kas atrodas pretī Āgenskalna tirgum. To slēgt viņš neplāno. Lai gan varētu likties – tas ir mirstošs biznesa veids, jo internets ir gandrīz katram ja ne mājās, tad telefonā.

Āgenskalna tirgus areāls, apmēram divsimt metru uz katru pusi, savā ziņā ir īpašā ekonomiskā zona. Līdz ar itāliešu gastronomu, divām privātajām klīnikām un vairākiem restorāniem tur ir četri (!) lombardi, (var arī noformēt ātro kredītu bez ķīlas), trīs humpalu veikali (viens no tiem specializētais bērnu), divas apavu un apģērbu remonta darbnīcas (runā, ka vienā to tām strādā labākais kurpnieks Pārdaugavā), viena čebureku ceptuve, divas spēļu zāles, kā arī trīs aptiekas (visas – vienas firmas) un viens apbedīšanas birojs.

Paskatoties uz dažām vietām, uzreiz redzams, ka tajās “ir bizness” (aptiekās vienmēr ir cilvēki), bet par citām, kad ej garām, sāc domāt – kā gan tās izdzīvo. Bieži vien šīs “dīvainās” vietas ir “ar vēsturi”, tās strādā 15-20 gadu un ilgāk. Piemēram, interneta kafejnīca “Pele”, kas atrodas vecā koka ēkā tieši pretī tirgum, - 1,20 eiro par stundu ilgu interneta izmantošanu, bet 10 centu par lapas izdrukāšanu, - šķiet, ka tā tur bijusi vienmēr. Un

tur šodien strādā tie paši cilvēki, kas divtūkstošo gadu sākumā.

Tiesa, pirms gadiem piecpadsmit caur lielajiem pirmā stāva logiem bija redzams, kā bērnu bariņi bija iegrimuši spēlēs, bet pēdējos gados biežāk ir vai nu tukšs, vai arī sēž pāris cilvēku. Turklāt bieži vien tie ir ļoti vienkārši (lai neteiktu nabadzīgi) ģērbušies vietējie vecumā virs 50 gadiem. Vai lasa ziņas internetā?

“Bet es zinu, ko viņi tur dara,” mani apgaismo kolēģe, kura dzīvo šai vietai tuvumā un regulāri iet tur izdrukāt dokumentus. Un atklāj savu versiju – tās galvenokārt ir divas cilvēku grupas. Pirmā ir bezdarbnieki, kas meklē vakances ss.lv. Otrā – tie trūcīgie cilvēki, kuriem nav interneta, kuriem radinieki aizbraukuši uz ārzemēm – ar viņiem arī sazvanās skaipā.

Un ar to pietiek, lai bizness izdzīvotu?

Bizness. Sākums

Datorists un Rīgas Tehniskās universitātes absolvents Andris Birze sāka savu biznesu 1998. gadā – tirgoja datorus, kurus pats arī samontēja, strādāja galvenokārt ar korporatīvajiem klientiem. 2001. gadā paplašināja darbību, atvēra interneta kafejnīcu. Internets toreiz bija nevis tas, kas tagad, bet luksusa pakalpojums advancētiem jauniešiem; portāls “Delfi.lv” strādāja otro gadu un galvenokārt pārpublicēja ziņas no citiem avotiem; tauta vairāk lasīja uz papīra drukātās avīzes; zvanīja no podziņu tālruņiem “Nokia” un “Ericsson” (un arī tādi nebija visiem), bet līdz laikam, kad parādījās pirmais “iPhone” un līdz viedtelefonu ēras rītausmai vēl bija mūžība – veseli seši gadi.

Par publikāciju sēriju

Katrā pilsētā ir tādi uzņēmumi, par kuriem reizēm aizdomājamies - kā tie izdzīvo, vai kas ir tie cilvēki, kas tur mēdz iegriesties? Tā piemēram, kurš mūsdienās iet vēl uz interneta kafejnīcām, kad teju katram telefonā ir internets? Kurš iepērkas veikalā "Preces no Vācijas" - kad pati biznesa ideja, šķiet, aizkavējusies no 90-to gadu sākuma? Tomēr šīs iestādes tur atrodas jau 20 gadus vai vairāk. Tātad kādam tās ir vajadzīgas, bet mēs savā "burbulī" kaut ko vienkārši neieraugām. Vai varbūt tas ir kāds aizejošs fenomens? 

“Interneta kafejnīcu gribēju atvērt vēl ilgi pirms 2001. gada, kad Rīgā nevienas tādas vēl nebija. Taču nepietika naudas,” LSM.lv stāsta Andris, kuru mēs sastapām vakarā darba vietā. “Galu galā paņēmām kredītu bankā, lai nopirktu 13 datorus, un atvērām interneta kafejnīcu. Sākumā visa peļņa aizgāja maksājumiem. Atdevām kredītu, un bija jāņem jauns, jāpērk jauna tehnika. Pelnīt – tas ir skaļi teikts. Pietika, lai atdotu kredītus un samaksātu sev algas.”

Uzņēmumam ir četri īpašnieki – pats Andris, viņa sieva (katram pieder 47,6% kapitāldaļu) un divi mazākuma partneri (katram pieder 2,4% kapitāldaļu).

Sākumā 90% apmeklētāju bija bērni, kuri nāca paspēlēt spēles – tad bija spēles “Counter Strike” bums, atceras Andris. Pieaugušie tolaik ienāca reti. Pēc tam bija jauns bums – visi sēdēja “Draugos” (šis sociālais tīkls sāka darboties 2004.gadā, nedaudz vēlāk parādījās “One.lv” – S.P.)

“Tad spēlītes pazuda, un bērni pazuda – viņi pēdējo reizi masveidā nāca spēlēt kādā 2006.–2007. gadā.”

Starp citu, spēles Andrim biznesā nebija galvenais – tiem laikiem arī parastie datori internetam bija dārgi, bet jaudīgie, kas derēja šāvējiem – vēl dārgāki. “Ai, ai, ai – labāk neatcerēties. Kādus 800 latus gabalā. Tagad interneta tehnika ir daudz lētāka - pirku lietotus, no Zviedrijas, maksā nedaudz vairāk par 100 eiro.”

Paspēlēt spēles uz tiem neizdosies? “”Counter Strike” – var, tas īpašas jaudas neprasa.” Vai tad to vēl kāds spēlē? “Šad tad. Reizi mēnesī kāds atnāk. Tas jau nu tā… Aizmirsts.” Bet otro vai trešo “Quake”? “Nē, to vispār neviens vairs neatceras.”

“Tagad tie bērni, kuri nāca pie manis, staigā jau ar saviem bērniem. Dažkārt ienāk nopirkt datoru vai vēl kaut ko. Taču ļoti daudzi no viņiem aizbraukuši uz ārzemēm. Dažkārt atbrauc, tad ienāk parunāties. Ja vērtē, kā te divdesmit gadu laikā mainījušās cilvēku plūsmas, šķiet, kāda trešā daļa no Latvijas aizbraukusi. Un, cik esmu runājis ar tiem, kuri dažkārt atbrauc, neatceros gadījumu, kad kāds būtu izteicis vēlmi atgriezties pavisam. Bet ko gan viņiem te darīt, ja viņi tur jau desmit gadu nodzīvojuši, iesakņojušies turienes dzīvē… Pie mums taču viņiem reāli nav ko piedāvāt.”

Facebook” aizgājis, printeris palicis

Pastāstu Andrim par versiju par darba meklētājiem ss.lv un zvanītājiem radiniekiem skaipā, un izrādās – jā, bijusi tāda tendence, taču pirms pieciem sešiem gadiem. Šodien tas nav aktuāli – cilvēki iemācījušies zvanīt telefonā, izmantojot “WhatsApp” un skaipu.

“Varbūt palikuši pieci seši cilvēki, kuriem mājās nav ne interneta, ne datora un kuri paretam atnāk uz šejieni tieši interneta dēļ. Bet galvenokārt tagad nāk kaut ko izdrukāt – biļetes, dokumentus, kaut kādus darba tekstus uzrakstīt, kaut no noskenēt. Īpaši bieži lūdz izdrukāt dokumentus sociālajam dienestam, kas atrodas tepat kaimiņos.

Otra grupa ir tādi, kuri vēlas kaut ko nosūtīt internetā. Un viss. “Draugiem” sen nav aktuāli. Pat “Facebook” mums nav nekas nozīmīgs – tas visiem ir tālrunī. Ja skatāmies reāli, es tagad vairāk nodarbojos ar datortehnikas remontu. Ja te būtu tikai interneta kafejnīca, mēs to būtu bijuši spiesti slēgt jau pirms trim gadiem. Bet tā - ir firmu apkalpošana, datorus ņemam remontā. Ja tas nebūtu, jau sen būtu ciet.

Tā kafejnīca jau sen ir kā sociālais bizness, par to vēl piemaksājam. Cik ilgi vēl šeit būsim? Man vienalga vajadzīga vieta, kāpēc ne šeit? Pieradums.”

Ja skatās uz skaitļiem finanšu atskaitēs, “Peles” apgrozījums pēdējos piecos gados sarucis gandrīz katru gadu. 2014. gadā apgrozījums bija 86 tūkstoši eiro, 2018. gadā – 55 tūkstoši. Peļņa 2018. gadā bija niecīga – 122 eiro. Līdz tam bija trīs četri tūkstoši gadā. Darbinieku ir trīs. Būtībā tas ir darbs, lai varētu samaksāt sev algas.

Andris teic, ka apgrozījums nav labākais kritērijs, šajā ziņā daudz kas atkarīgs no datoru tirdzniecības, kas pamazām izsīkst. “Agrāk skrūvēju kopā tās kastes (datoru sistēmblokus – S.P.), peļņas procents tur maziņš, bet apgrozījums - liels. Tagad vairāk ir apkalpošana, nevis jaunu datoru skrūvēšana. Šad tad jaunu datoru pasūta kāds geimeris — vecajos laikos tāds maksāja, sākot no 1000 latiem kā minimums. Tagad aizsūtīju vienu piedāvājumu — tur var būt arī par diviem tūkstošiem eiro. Bet tādas ir tās cenas, par visām jaunākajām videokartēm, par tām cenas ir nenormālas. Bet nu tāds klients parādās reizi gadā. Bet savulaik tas rullēja katru otro dienu, tas bija bizness,” Andris smaida. “Parastus kompjus tagad gandrīz neviens nepasūta,” viņš saka. “Vai nu nopērk lietotu, vai nu paņem noutbuku.”

“Pasēdi pieturā, pavēro publiku”

Kādas sociālās pārmaiņas pamanāmas, gandrīz divdesmit gadu vērojot rajonu pa logiem ar skatu uz pieturu un tirgu? Kā mainās cilvēki, viņu paradumi?

“Pazūd cilvēki,” saka Andris Birze. “Mazāk un mazāk paliek rajonā. Kamēr bija vecais tirgus, un tur bija visi tirdzinieki, kas brauca, un nāca arī pie mums… Tagad puse no viņiem pa rajonu tirgo vasarā, jo maksa par vietu tirgū viņiem ir paliela. Reāli viņi sadalīja Kalnciema tirgu divās daļās. Bet nevar taisīt Kalnciema tirgu tur un tur. Nevar šajā rajonā prasīt cenu kā Centrāltirgū, kur ir plūsma nepārtraukta, tas nav nopietni. Šeit viss transports iet tranzītā, kurš te kāps ārā? Paskaties apkārt — visas vecās mājas, nav tik daudz jaunu, “Aurora” (projekts tāda paša nosaukuma fabrikas vietā pie TorņakalnaS.P.) tikai. Pēc pārmaiņām tirgū mums drusku zemāk aizgāja, bet nav tā, ka jānošaujas.”

Jautāju, ko Andris domā par Vecrīgā strādājošajām interneta kafejnīcām, tostarp tām, kuras atvērtas salīdzinoši nesen – tajās sēž jaunieši.

“Tās būtībā ir spēļu zāles. Tajās katrs dators maksā divus trīs tūkstošu eiro, un tur iet spēlēt advancēti spēlmaņi, daudzi pat ar savām pelēm. Tā jau nav interneta kafejnīca. Un tās sponsorē.

Tie ražotāji, kas izgatavo komplektējošās daļas, viņiem šo to apmaksā. Tas jau ir tāds īpašs bizness. Šeit, Āgenskalnā, tādu reālu geimeru gandrīz nav.”

Pusstundas laikā, kamēr runājam, “Pelē” ienāk trīs cilvēki – kāds “adidas” ģērbies vietējais puisis – kaut ko izdrukāt, kā arī divi ārzemnieki, no kuriem viena ir aziātiska izskata jauna meitene, kas nopērk austiņas.

“Jā, ārzemnieki dažkārt ienāk, tostarp studenti, kuri dzīvo līdzās kopmītnē. Bet kopumā, pats paskaties - pa dienu cilvēki uz ielas vēl ir, bet vakarā (runājam sešos — S.P.) — pasēdi pieturā, paskaties, kāda publika. Nav šis rajons tāds, ka varētu šeit baigi internetu piedāvāt.”

Agrāk bija citādi. Vēl viena interneta kafejnīca darbojās divsimt metru attālumā no “Peles”, Lapu ielā – pie mājas joprojām ir izkārtne. Apmēram pirms gada tā tika slēgta, saka Andris: “Mēs esam pēdējie mohikāņi.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti