Ideja par tā dēvēto labklājības nodevu pirmo reizi parādījās jau 2011. gadā, kad pašā eirozonas krīzes karstumā par to sāka runāt Itālija. Tobrīd tās kopējais parāds bija otrais augstākais aiz Grieķijas, kamēr iedzīvotāju parādu līmenis bija salīdzinoši zems, bet labklājība - augsta. Patiesībā Itālijas mājsaimniecību labklājības līmenis pret IKP bija daudz augstāks, kā, piemēram, Vācijā vai Francijā. Tika uzskatīts, ka vienreiz piemērojams labklājības nodoklis mazinātu valsts parādu slogu un atvieglotu valsts aizņemšanās iespējas starptautiskajos tirgos. Ideja par šādas nodevas ieviešanu gan nekad netika īstenota dzīvē.
Pagājušā gada oktobra ziņojumā arī Starptautiskais Valūtas fonds minējis iespējamā labklājības nodokļa ieviešanu. Fonda ziņojumā bija norādīts, ka gadījumā, ja šāds nodoklis būtu tikai vienreizējs, tam būtu jābūt aptuveni 10% lielam un to būtu jāiekasē no visām mājsaimniecībām, kurām ir pozitīva labklājības bilance.
Šīs nedēļas sākumā tēmu atkal ir aktualizējusi Vācijas Centrālā banka. Kā norāda ietekmīgais izdevums „Financial Times”, savā ikmēneša ziņojumā Bundesbanka uzsvērusi, ka vienreizēja labklājības nodeva atbilstu nacionālās atbildības principiem. Vienlaicīgi norādīts, ka pirms vēršanās pēc palīdzības pie citām institūcijām, katras valsts pilsoņi un nodokļu maksātāji paši ir atbildīgi ar savas valdības saistībām. Šāda nodeva būtu ieviešama tikai ārkārtējas krīzes gadījumā, lai mazinātu negatīvu ietekmi uz investīcijām un potenciālo kapitāla aizplūšanu.
Vācijas satraukums ir pat ļoti saprotams, ņemot vērā, ka tieši Berlīne ir lielākā palīdzības sniedzēja citām finansiālajās nonākušajām eirozonas dalībvalstīm. Spriedzi uztur arī vietējā prese, kura ļoti aktīvi rīko diskusijas par to, vai un cik lielā mērā Vācijai vajadzētu iesaistīties citu valstu glābšanā arī nākotnē. Runājot par labklājības nodevu, bieži vien tiek pieminēts arī Eiropas Centrālās bankas pagājušajā gadā veiktais pētījums par vidējo mājsaimniecību labklājības līmeni Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, krīzi piedzīvojušajā Kiprā mājsaimniecības labklājība ir novērtēta aptuveni par 267 tūkstošiem eiro, kamēr pašā Vācijā tikai 51 tūkstoti.
Līdz šim viedokļi par šādu labklājības nodevas ieviešanu ir izpelnījušies arī diezgan asu kritiku. Kā izdevumam „The Guardian” norādījuši vairāki ekonomisti, šāda nodeva, ja tā būtu negaidīta, iespējams, būtu efektīgāka nekā nodokļu celšana un radītu pozitīvus efektus īstermiņā, taču to diezin vai varētu uzskatīt par ilglaicīgu panaceju jeb brīnumlīdzekli pret finansiālām problēmām. Ļoti iespējams, ka bažas par šāda nodokļa ieviešanu varētu sekmēt līdzekļu aizplūšanu uz ārzonām, kā arī līdzekļu ieguldījumiem tādās grūti izsekojamās un uzskaitāmās vērtībās, kā, piemēram, dārgakmeņi. Šādas nodevas radītu arī papildu bažas uzņēmējiem par to, ka vienreizēja nodeva varētu tikt piemērota atkārtoti, tādējādi radot uzņēmējiem vēlmi samazināt savus uzkrājumus.
