Gaujas Nacionālais parks dibināts pirms 45 gadiem un ir viens no Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Lai aizsargātu maz pārveidotās dabas teritorijai raksturīgo bioloģisko daudzveidību, reljefus, tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus, pār šīm teritorijām sardzē stāv likums. Uzņēmējiem, kas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās realizē savas idejas, likums ir viens no pirmajiem, kas jāizpēta, vai maz drīkst šeit mūrēt sava biznesa pamatakmeni.
Kā norāda Dabas aizsardzības pārvaldē, nav raksturīgāko aizliegumu, ar ko jārēķinās uzņēmējam un katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. “Ja jums tur aug kādas īpašas sugas pļavā, tad to pļavu nevajag uzart. Varat augus vākt un izmantot tējai un tamlīdzīgi. Bet tur nevajag taisīt kultivētu lauku, kur audzēt kādus ārstniecības augus, bet izmantot to, kas tur jau aug,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģiona vadītājs Rolands Auziņš.
Tūrisms, aktīvā atpūta un mazie uzņēmumi, kas ražo bioloģisku produkciju – raksturīgākie uzņēmējdarbības veidi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis uzņēmējdarbības attīstībā tur saskata vairāk plusu nekā mīnusu: “Ja mēs uz produkta rakstām, ka tas ir radīts Gaujas Nacionālajā parkā vai kādā dabas liegumā, tad cilvēki to novērtē – jā, tas nāk no īpašas vides, drošas vides, sakoptas vides, produkts, ko droši var lietot.”
Ražo kambuču
Miķelis Isājevs pats ir siguldietis, bet vienu no saviem uzņēmējdarbības virzieniem attīsta Ieriķos – nepilnus desmit metrus no Gaujas Nacionālā parka robežas. Miķelis aprūpē dzīvu būtni, kas pārtop kambučā jeb savulaik teju katras vecmāmiņas virtuvē atrodamajā tējas sēnē, kas auga trīs litru burkās.
“Šeit tradicionālā kambuča, kas rūgs aptuveni vēl deviņas dienas, pēc tam tiks nolieta, vesta uz dzesētavu, pēc atdzesēšanas uz pildīšanu. Pirms tam nofiltrēta. Uzgāzēta un iepildīta. Viss dabīgais tiek atstāts tajā iekšā,” stāsta uzņēmējs.
Īpaši aizsargājamās teritorijas, šajā gadījumā Gaujas Nacionālā parka klātesamību, Miķelis savai uzņēmējdarbībai vērtē vairāk ar plus zīmi. Šogad kambučas darināšanā sācis izmantot savu bišu vākto bioloģisko medu. Atrast vietu, kur attīstīt bioloģisko biškopību ir gana problemātiski.
“Dravas ir jānovieto, lai četru kilometru rādiusā brīvā no pesticīdiem, no ziedošiem augiem, kurus mēslo ar ķimikālijām. Bites spēj pat piecus kilometrus aizlidot. Ja nav pienesuma, viņa aizlidos tur un, ja notiek miglošana, tad visu to sanesīs stropā. (..) Jaunās novietnes arī tiks izvietotas pa nacionālajiem parkiem, jo tās ir vienīgās vietas, kur var atrast daudz ainavas, kas nav industrializētas. Tas kalnainais reljefs atļauj biškopjiem darboties bioloģiski,” stāsta Miķelis Isājevs.
Tā kā pati ražotne neatrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, ar Dabas aizsardzības pārvaldi kambučas darinātājiem nekas nav jāsaskaņo. Ekoloģiski tīrā, nepasterizētā tējas sēnes dzēriena ražošana tāpat notiek videi draudzīgi. Miķelis smej, ka kāzusu pašā ražotnē var radīt fakts, ka sēne ir dzīva: “Viņa ir dzīva, viņa dzīvo faktiski visās šajās kanalizācijas caurulēs. Vēl nav problēma, bet varētu rasties.”
Slēpošanas kalns
Šodien atvērt slēpošanas trasi īpaši aizsargājamā dabas teritorijā tomēr būtu vieglāk nekā pirms 20 gadiem – saka uzņēmējs, aktieris, “Žagarkalna” īpašnieks Juris Žagars. “Šodien ir daudz mazāk jautājumu par to, kas ir ainava. Daudz vairāk diskutē par to, kas ir postā aizlaista ainava,” saka Žagars.
Viņa ieskatā, novecojis likums un nepareizs un Gaujas Nacionālā parka zonējums ir tas, ko varētu pieskaitīt pie uzņēmējdarbības mīnusiem īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. “Sanāk absurds – strautam vienā pusē ir viens zonējums un pēc pusmetra ir pavisam cits zonējums. Vienā pusē es varu nocirst alksni, bet otrā pusē nevaru, jo tur ir dabas liegums.”
Žagars uzskata, ka ir jābūt fundamentālām izmaiņām likumdošanā, lai būtu iespējams atjaunot ainavu, jo skaista dabas skata baudījums ir tas, par ko tūristi vēlas maksāt. “Ja mēs visu laiku visu sargāsim un neko neļausim cirst tāpēc, ka te ir liegums, tad mēs arī tos tūristus laidīsim pa tādiem krūmu tuneļiem. Abās pusēs koku siena un ejiet un skatieties,” spriež uzņēmējs.
Viņš arī stāsta, ka bez iesniegumos rakstītajiem formulējumu labojumiem un pareiziem ieteikumiem no dabas aizsardzības jomas speciālistu puses aizsargājamā teritorijā uzņēmējdarbība nebūtu iespējama. “Man ir veicies ar gudriem ierēdņiem. Un Gaujas Nacionālajā parkā ir gudri ierēdņi. Tāpēc tas viss te ir,” saka Žagars.
Viņš cer, ka beidzot sāks virzīties uz priekšu jau teju desmit gadu sena iecere izveidot trasi, kas savienos Žagarkalnu ar Ozolkalnu. Tas ļautu izveidot lielāko slēpošanas kompleksu Baltijā.
