Vēl salīdzinoši nesen tā bija lielākā un lepnākā griezto rožu saimniecība Baltijā. Saimniece Eva Bumbiere iepriekš lepojās, ka pieprasījums pašmājās tik liels, ka eksportēt pat neko nevajag. Turklāt viss bez pesticīdiem, piemēram, izplatītiem rožu kaitēkļiem pretim likts bioloģisks risinājums – kukainis, kas ērces apēd.
"Diemžēl rožu audzēšanai mēs īpaši vairs perspektīvu neredzam, jo gadu gaitā tiešām ir strauji augušas ražošanas izmaksas.
Cenu paaugstināšanas iespēju mēs pilnībā izslēdzam, jo importēto rožu cenas faktiski nepieaug un cenu paaugstināšanai galu galā ir kaut kāda robeža," LTV raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" stāstīja "Ar B Agro" līdzīpašniece Eva Bumbiere.
Rožu audzēšanas pašizmaksa Latvijā ir ievērojami augstāka nekā Āfrikas valstīs, jo šeit ziedu audzēšanā vajadzīgi lieli energoresursi, tāpat samērā lielas esot loģistikas izmaksas. "Arī darbaspēka produktivitāte daudz ko nosaka," klāstīja Bumbiere.
No aptuveni diviem hektāriem platības, kas bija atvēlētas rozēm, šobrīd palikusi tikai aptuveni sestā daļa, lielākajā platībā plānots tagad audzēt gurķus un zemenes.
Tam esot pateicīga samazinātā PVN likme Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem.
"Baltijā arī kolēģi ir pārgājuši uz dārzeņu audzēšanu jau daudzus gadus atpakaļ un mēs bijām tādi vienīgie palikuši," zināja stāstīt "Ar B Agro" līdzīpašniece. Viņa piebilda, ka izaudzēt rozes tikpat lēti kā Āfrikā ir "nereāla misija".
Kenijā un citās Āfrikas valstīs, piemēram, Etiopijā, kur arī ir attīstīta rožu audzēšana, ir ne tikai daudz zemākas darbaspēka izmaksas un teju mūžīgs karstums, kas rožu ražu ļaut novākt visu gadu ik pa divām nedēļām - bez elektrības un lampām -, bet arī vēl kāda priekšrocība – daudz brīvāka attieksme pret pesticīdu izmantošanu. Proti, vairākas vielas, kas Eiropas Savienībā augkopībā ir aizliegtas, tur ir atļautas.
