Viņš cer, ka Zviedrijai izdosies atrisināt domstarpības ar Turciju, lai pēc iespējas drīzāk varētu pievienoties pasaulē spēcīgākajai militārajai aliansei. Ar ministru Polu Jonsonu sarunājās Latvijas Radio korespondents Uldis Ķezberis un portāla "Sargs.lv" žurnāliste Evija Blumberga.
Kā Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā ir mainījis Zviedrijas sabiedrības attieksmi pret valsts ārējo drošību?
Tas ir fundamentāli mainījis viedokli par drošību vismaz divos veidos. Pirmkārt, ir daudz lielāks atbalsts Zviedrijas bruņoto spēku palielināšanai. Mēs redzam, ka arvien vairāk pilsoņu iesaistās brīvprātīgajās aizsardzības organizācijās, kā arī zemessardzē.
Otrkārt, ir pieaudzis sabiedrības atbalsts dalībai NATO. Pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā to atbalstīja aptuveni 30% iedzīvotāju, bet tagad jau 70%. Tātad karš ir licis Zviedrijai vairāk ieguldīt savos bruņotajos spēkos un nozīmīgi audzējis atbalstu valsts dalībai NATO.
Kāpēc Zviedrijai ir svarīgi pievienoties NATO? Vai Krievija jums rada jūtamu apdraudējumu?
Mēs ņemam vērā faktu, ka Krievijai ir ļoti zems militārā spēka izmantošanas slieksnis. Krievija uzņemas milzīgus politiskus un militāros riskus. Mēs redzam totālu nežēlību, ko izgaismo Krievijas nelikumīgā un neizprovocētā agresija Ukrainā.
Mēs arī ņemam vērā faktu, ka NATO atbalsta savus partnerus, bet aizsargā savus sabiedrotos.
Ukraina, tāpat kā Zviedrija, bija NATO partneris. Ja jūs vēlaties NATO līguma 5. panta garantijas un kopīgu aizsardzības plānošanu, tad jums labāk ir pievienoties aliansei, jo ir atšķirība starp dalību un partnerību.
Vai pēc Zviedrijas lēmuma pievienoties NATO ir pastiprinājušās nedraudzīgu valstu aktivitātes pret Zviedriju?
Mēs apzināmies, ka Krievijai nepatīk Zviedrijas un Somijas lēmums pievienoties NATO, bet tās ir sekas viņu rīcībai. Domāju, ka viņi neparedzēja Zviedrijas un Somijas pievienošanos NATO. Bet zviedru lēmumi tiek pieņemti Zviedrijā, nevis Maskavā, tāpēc mēs rīkosimies saskaņā ar savām drošības interesēm. Un mēs uzskatām, ka Zviedrijai kopā ar Somiju ir jāiestājas NATO.
Jā, bet kā ir ar Ķīnu vai Irānu?
Mēs ņemam vērā Krievijas un Ķīnas pērn 4. februārī noslēgto vienošanos par neierobežoto partnerību un abu valstu kritisko attieksmi pret NATO paplašināšanos. Bet Eiropas drošības kārtības standarts, ko mēs vēlamies stiprināt, paredz, ka visām valstīm ir tiesības pašām lemt par savu nākotni, tostarp par pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO. Mēs uzskatām, ka tas ir ļoti svarīgs princips Eiropas drošības kārtībai, pie kā mēs strādājam kopā ar citām valstīm.
Kāda būs Zviedrijas loma Baltijas drošības arhitektūras veidošanā?
Protams, ka mēs vēlamies pievienoties NATO, lai saņemtu drošības garantijas, bet mēs arī vēlamies sniegt drošības garantijas. Mūsu mērķis ir būt drošības sniedzējiem reģionā. Mēs uzskatām, ka mūsu rīcībā ir spējas, kas var stiprināt NATO. Mums ir spēcīgas zemūdens spējas, ko sniedz zemūdenes. Mums ir moderna jūras kara flote. Mums ir spēcīga pretgaisa aizsardzība ar raķešu sistēmām "Patriot" un iznīcinātājiem "Gripen".
Mums ir attīstīta militārā rūpniecība, jo nav nevienas citas 10 miljonu iedzīvotāju lielas valsts, kas būtu spējīga uzbūvēt zemūdenes un kaujas lidmašīnas.
Un mūsu izlūkdienestiem ir labas zināšanas par Krieviju. Milzīgs ieguvums Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbībai būtu kopīga drošības arhitektūra miera laikam, krīžu un kara gadījumiem. Mūs varēs integrēt NATO kopīgajos aizsardzības plānos, kas veicinās stabilitāti reģionā un padarīs mūs visus spēcīgākus.
Ukrainas valdība ir lūgusi rietumvalstīm piešķirt iznīcinātājus. Vai Zviedrija būtu gatava piegādāt iznīcinātājus Ukrainai?
Es neizslēdzu iespēju, ka tas nākotnē varētu notikt. Bet mums pašiem ir nepieciešami iznīcinātāji, lai varētu pilnībā aizsargāt Zviedriju. Ja mēs palūkojamies uz Krievijas sauszemes spēkiem, tad redzam, ka tie ir patiešām novājināti karā piedzīvoto milzīgo zaudējumu dēļ.
Bet, ja palūkojamies uz viņu aviāciju un jūras kara floti, tad tā nav īpaši mainījusies. Tāpēc mums būtu sarežģīti piešķirt Ukrainai iznīcinātājus "Gripen", jo tie ir nepieciešami mūsu pašu aizsardzībai.
Kā Zviedrija plāno atrisināt domstarpības ar Turciju, lai varētu iestāties NATO?
Zviedrija, Somija un Turcija pērn Madridē parakstīja trīspusēju memorandu. Mēs ieviešam šo vienošanos un uzskatām, ka esam gatavi uzņemšanai aliansē. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka mūsu pieteikuma ratifikācija būs Turcijas nacionālais lēmums, ko vajadzēs pieņemt parlamentam. Bet mēs vēlamies pievienoties aliansei pēc iespējas drīzāk. Un mēs ņemam vērā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga teikto, ka Zviedrija un Somija ir gatavas pievienoties.
Bet kādēļ pret to iebilst Turcija?
Šis jautājums būtu jāuzdod Turcijai. Mēs vēlamies labu un konstruktīvu dialogu ar Turciju, mēs ieviešam vienošanos. Tas ir tas, ko mēs varam darīt.
Pēdējais jautājums ir par Gotlandes salu. Tā ir stratēģiski nozīmīga Baltijas reģiona drošībai. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Zviedrija palielināja savu bruņoto spēku klātbūtni Gotlandē. Vai pēc Zviedrijas pievienošanās NATO Gotlandē varētu izvietot sabiedroto spēkus?
Mēs esam atvērti jebkādai sadarbībai ar aliansi, bet ir pāragri runāt par iespējamo NATO spēku klātbūtni Gotlandē, jo mēs vispirms vēlamies pievienoties aliansei. Bet es piekrītu, ka Gotlandes sala ģeogrāfiski atrodas ļoti stratēģiskā vietā Baltijas jūrā.
Tas, kurš kontrolē Gotlandi, kontrolē arī daļu no Baltijas jūras.
Vēl nevaram pateikt, kāds tieši būs mūsu pienesums NATO un kā tas ietekmēs NATO klātbūtni Zviedrijā. Pašlaik mēs koncentrējamies uz to, lai pēc iespējas drīzāk kļūtu par alianses dalībvalsti.
