Eiropas Savienībā valda šī atvieglojuma sajūta par vēlēšanu iznākumu Nīderlandē. Lai gan viens no Vācijas laikrakstiem izteicās – šie rezultāti tomēr automātiski nenozīmē pozitīvus rezultātus Eiropas Savienībai vēlēšanās Francijā un Vācijā. Kādas sajūtas rezultāti viesa Jūsos?
Eiropas Savienībai izaicinājumu rada nacionālisma izpausmes un populistiski izteikumi. Man ir bažas par šo stāvokli. Tādēļ man liels prieks par vispārējo vēlēšanu iznākumu Nīderlandē. Labākais scenārijs manā ieskatā 2017.gadam būtu tāds, ka pārliecinātie eiropieši un proeiropeiskās partijas uzvarēs visās vēlēšanās Eiropas Savienībā. Un Nīderlande ir labs sākuma punkts.
Vai tā nav vēlmju domāšana? Vai arī tā var būt realitāte? Kā Jums šķiet?
Kā pārliecinātam eiropietim man jābūt optimistam. Tā ir optimistiska attieksme. Taču galu galā esmu diezgan pārliecināts, ka ir labas izredzes pārliecināt cilvēkus, ka Eiropas Savienība nav problēma. Eiropas Savienība ir kritiski svarīga risinājumam.
Pasaules mērogā mums jāsaskaras ar tik daudziem konfliktiem un krīzēm. Un es neredzu nekādas izredzes tos atrisināt, balstoties tikai nacionālo valstu iespējās un risinājumos. Tādēļ nepieciešama Eiropas Savienība, kas saglabā vienotību.
Jūs sakāt - valsts izmēram nav nozīmes, bet tam, cik iedzīvotāju valstī ir, gan ir nozīme balsojumos. Jautājums - ja mēs izslēdzam Poliju, kā tas noticis tagad... Var iedomāties, ka Polija nejūtas vienā pusē ar pārējo Eiropas Savienību. Vai neriskējam vēl vairāk sašķelt Eiropu?
Pilnībā Jums piekrītu. Tādām valstīm kā Vācija – ar spēcīgu ekonomiku – ir īpaša atbildība. Neviena cita valsts visā Eiropas Savienībā nav tik daudz guvusi no vienotas Eiropas kā Vācija. Tādēļ mums ir pienākums ļoti, ļoti smagi strādāt, lai pārvarētu jaunas plaisas Eiropas Savienībā.
Un noteikti jāizvairās no vienas konkrētas kļūdas. Valstis — tas ir daudz vairāk nekā tikai valdība. Esmu tik lepns par poļiem. Nevienā citā valstī nav tik daudz pārliecinātu eiropiešu kā Polijā. Un tas mani dara gana optimistisku. Jā, mums ir domstarpības ar Polijas valdību, bet neviens to nevēlas izolēt. Un galu galā es zinu, ka tas, ko vēlas daudzi poļi, izsakāms vārdos “mēs gribam būt šajā klubā un mēs piederam Eiropas kodolam. Lūdzu, paliksim vienoti!” Un tas ir labs signāls mums visiem. Vāciešiem nevajadzētu būt iedomīgiem attiecībā pret citām valstīm.
Mēs esam gan eirozonā, gan Šengenas zonā, taču tas izpaudies, piemēram, ekonomikas attīstības tempos, sociālajā kohēzijā vai konverģencē, kā to mēdz saukt (tuvinoties attīstītajām Eiropas valstīm). Kas tam par iemeslu? Vai par to tiek diskutēts Eiropas institūcijās. Jo platāka ir plaisa starp veco un jauno Eiropu, jo vairāk problēmu būs pie sarunu galdiem.
Mums ir jāstiprina Eiropas Savienības sociālais pīlārs. Mums jāstiprina Eiropas Savienības sociālā dimensija. Jo ir uzticības trūkums. Ar Māstrihtas līgumu deviņdesmito gadu sākumā mēs iedibinājām tā dēvēto ekonomisko un monetāro savienību. Bet, atklāti sakot, tā ir tikai monetārā savienība. Mums ir jābūt ambiciozākiem. Jāņem vērā, ka sociālā un ekonomiskā nelīdzsvarotība eirozonā ir ārkārtīgi augsta.
Ir nepieciešams vairāk konverģences, vairāk kohēzijas. Tādēļ atbalstu daudz ciešāku koordināciju darba tirgus politiku jomās, sociālās politikas jomā un tā tālāk.
Mēs nevēlamies mainīt iedibināto kompetenču sistēmu starp dalības valstīm un Eiropas Savienības līmeni. Noteikti ne. Neredzu, ka nākamo gadu laikā būs kāda iespēja mainīt pamatlīgumus. Tādēļ ciešāka sadarbība ir tik svarīga. Un tā jau ir ietverta Lisabonas līgumā. Un, no otras puses, eirozonai ir pienākums pārvarēt pašreizējo stāvokli, kas nav apmierinošs, un tādējādi pabeigt kopīgās ekonomikas un monetārās savienības veidošanu.
Domāju, būsit to pamanījis – un es manu šo kritiku visai bieži Eiropas medijos –, ka gan jaunajās, bet tāpat arī vecajās Eiropas Savienības valstīs, tiklīdz ir kas slikts, politiķi vaino Eiropas Savienības regulas. Tiklīdz ir kaut kas labs, viņi sit sev pa plecu un saka – tas ir mūsu nopelns. Lai Eiropas Savienība šķistu pievilcīga šeit, kādam par to jāmaksā. Vai Vācija ir gatava maksāt?
Šī vainošana ir ārkārtīgi netaisnīga un tas ir absolūts nonsenss.
Bet vai to redzat?
Jā. Tas notiek 28 dalībvalstīs. 28 nacionālajās galvaspilsētās. Protams! Tā ir. Berlīne, Varšava, Rīga, Madride, Roma – atbild par labajām lietām. Bet monstrs un birokrātija Briselē atbildīgs par slikto.
Tā nav taisnība. Mēs uzņemamies atbildību Eiropas Parlamentā un Eiropas Ministru padomē. Un mums ir jāizskaidro, ka Eiropa ir daudz kas vairāk par Eiropas institūcijām. Daudz vairāk par Briseli. Tas nozīmē sloga sadalīšanu. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem dažkārt Eiropas Savienība ir līdz kaklam. Un tā ir mūsu kā nacionālo politiķu atbildība – izskaidrot to daudz labākā veidā.
Kā Jūs domājat to paveikt?
Esmu tieši ievēlēts nacionālā parlamenta loceklis kopš 1998.gada, un esmu ļoti tuvs cilvēkiem. Apbrīnojami redzēt, ka Vācijā – taču ne tikai Vācijā – ļaudis patiešām vēlas zināt tik daudz vairāk par Eiropas nākotni. Viņi vēlas man paust savas bažas, vilšanos un cerības. Kā arī ar citiem politiķiem. Tādēļ es vēlētos sākt tādu plašu diskusiju par Eiropas nākotni. Ne tikai Vācijā. Bet visā Eiropā. Tas ir ļoti svarīgi.
