Kā uzsver iniciatīvas autors Roberts Zīle, „ilgstošā kompromisa meklēšana par uzturēšanas atļauju pret nekustamā īpašuma iegādi ierobežošanu demisionējušas valdības ietvaros un attiecīgo likuma grozījumu nodošanu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā ir devusi atelpas brīdi šo atļauju tirgotājiem Latvijā. Taču šajā laika uzturēšanās atļauju un Maltas gadījumā pat pilsonības tirgošana ir radījusi pamatotas bažas dažās „vecajās" ES dalībvalstīs un Eiropas Parlamenta politiskajās grupās. Tādēļ es ceru, ka ECR grupas iniciatīva radīs dzirdīgas ausis citās politiskajās grupās un Eiropas Komisijai nāksies atbildēt Parlamentam, kā tā plāno ierobežot šobrīd nekontrolēto uzturēšanas atļauju tirdzniecību. Pēc manām domām, šim procesam būtu jāizstrādā ES mēroga regulējums, jo pēc būtības notiek tirgošanās nevis ar atsevišķām dalībvalstīm, bet visai Šengenas zonai piederošu lietu – tiesībām brīvi ceļot un dzīvot šajā zonā".
ECR grupas mutiskā jautājuma projektā norādīts, ka uzturēšanās atļauju programmas pret nekustama īpašuma iegādi vairākās ES dalībvalstīs ir izraisījušas negatīvas sekas, piemēram, izkropļojušas nekustamā īpašuma tirgu, mākslīgi paaugstinājušas mājokļu cenas un palielinājušas pieprasījumu mājokļu kredītu tirgū, apgrūtinot iespēju tikt pie mājokļa vietējiem iedzīvotajiem. Tāpat tajā uzsvērts, ka saskaņā ar tiesībsargājošo institūciju informāciju šo atļauju izsniegšana ne vienmēr ir caurskatāma un tiek pienācīgi kontrolēta, un tādēļ var veicināt naudas atmazgāšanu, kā arī nevēlamu personu apmešanos uz dzīvi ES.
Tādēļ ECR grupa vaicā Komisijai – vai tā ir lietas kursā, ka uzturēšanās atļauju izsniegšana, pateicoties dalībvalstu valdību politikai, ir kļuvusi par ļoti ienesīgu biznesu; kā Komisija vērtē faktu, ka dažādās uzturēšanas atļauju programmas tieši ietekmē visu Šengenas zonu, un kāda pēc Komisijas domām ir to ietekme uz Šengenas zonas ilgtermiņa drošību un stabilitāti; vai Komisija plāno kādu rīcību šī jautājuma sakārtošanai.
