Pirms Porošenko vizītes notika kas svarīgs. Tieši pirms Varšavas samita 7.jūlijā Kijevas pilsētas padomes deputāti nobalsoja par Maskavas prospekta pārdēvēšanu par Stepana Banderas prospektu. Bandera ir neviennozīmīgi vērtēta vēstures figūra – Ukrainas nacionālistu organizācijas (UNO) līderis, kurš Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar nacistisko režīmu un kurš tiek uzskatīts par vienu no ideologiem 1943.gada Voliņas slaktiņam, kurā vietējie iedzīvotāji un UNO atbalstītāji pēc dažādiem avotiem nogalinājuši no 30 līdz 150 tūkstošiem poļu.
Šajā pašā dienā - 7.jūlijā - Polijas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā Voliņas traģēdiju sauc par genocīdu, bet traģēdijas dienu – 11.jūliju – pasludina par Nacionālo ukraiņu nacionālistu pret poļiem pastrādātā genocīda upuru piemiņas dienu.
Situācija Ukrainas prezidentam bija ārkārtīgi neērta. Porošenko nav pilnvaru ietekmēt pašvaldību lēmumus par ielu pārdēvēšanu, taču kā valsts vadītājs viņš atbildīgs par to, ka 2015.gadā Augstākā Rada rehabilitēja banderoviešus un atzina viņus par neatkarības cīnītājiem.
Porošenko šajā situācija darīja, ko varēja – devās pie Varšavas memoriāla Voliņas slaktiņa upuriem un nolika tur ziedus, Ukrainas vārdā paužot nožēlu. Par to viņš izpelnījās Polijas prezidenta Andžeja Dudas pateicību. Duda vēlāk, tiekoties ar Porošenko, šo soli nosauca par “spēcīgu žestu”, kas veicina jaunas un labākas abu valstu attiecības.
Bet, piemēram, Polijas ultranacionālists, parlamenta deputāts un partijas “Tautas kustība” līderis Roberts Vinnickis nosauca Porošenko rīcību par divkosību.
Austrijas Humanitāro pētījumu institūta (IWM) pētnieks, politologs Antons Šehovcovs gan sarunā ar Rus.lsm.lv pauda, ka Ukrainas prezidents pieļāvis vairākas nopietnas kļūdas.
“Radās iespaids, ka Porošenko un viņa administrācija negrasījās atstāt labu iespaidu uz samita saimniekiem. Ukrainas vadība uzskata, ka Polijas atbalsts ir kaut kas pašsaprotams, tāpēc vairāk koncentrējas uz jautājumu risināšanu ar tiem, ko uzskata par alianses smagsvariem,” sacīja politologs.
Porošenko atteikšanās no iepriekš plānotās dalības Varšavas samita ekspertu forumā un faktisks atteikums atbildēt uz žurnālistu jautājumiem preses konferences laikā radīja diezgan negatīvu iespaidu, pauda Šehovcovs.
Savukārt attiecībā uz publisko nožēlu, ne visi tai noticēja. Pēc Šehovcova teiktā, Polijā ir daudz cilvēku, kuri ir kritiski noskaņoti pret prezidenta Vladimira Putina Krieviju, taču tajā pašā laikā nav noskaņoti proukrainiski. Polijas ultranacionālisti atklāt pauž negatīvu attieksmi pret Ukrainu. Un incidents ar ielas pārdēvēšanu Kijevā var negatīvi ietekmēt Polijas un Ukrainas attiecības.
“Vidējā perspektīvā ukraiņu varasiestāžu rīcība var izraisīt nopietnu krīzi Polijas – Ukrainas attiecībās. Polijas valdošā partija, lai arī sniedz svarīgu palīdzību Ukrainas valdībai, nav monolīta, tajā ir arī tie, kas skeptiski noskaņots pret Ukrainu un gribētu realizēt stingrāku pieeju tai. Pašlaik šos cilvēkus attur proukrainiski noskaņotie partijas biedri, taču, jo vairāk Ukrainā slavinās pret poļiem noskaņotos ultranacionālistus, jo grūtāk būs mazināt skeptiskas noskaņas Polijas valdošajā partijā,” prognozēja Šehovcovs.
Arī par NATO samita rezultātiem Ukrainai nav jālolo ilūzijas. Politologs norādīja, ka NATO – Ukrainas komisijas kopīgajā paziņojumā nav izskanējis nekas par potenciālo Ukrainas dalību NATO, ne arī par atvērto durvju politiku. Tēze par atvērto durvju politiku izskanēja NATO samita noslēguma paziņojumā, bet bez atsaucēm uz konkrētām valstīm.
“Manuprāt, NATO vadība uzstājīgi rekomendēja Porošenko necilāt šo jautājumu, lai neapgrūtinātu situāciju ar Krieviju. Galvenais samita vēstījums attiecībā uz Ukrainu – Ukraina pagaidām nesniedz pieteikumu dalībai NATO, jo vēlas vispirms īstenot reformas aizsardzības politikā,” norādīja politologs.
Šāda situācija, pēc viņa teiktā, varbūt nepatīk Ukrainai, taču ir loģiska; kamēr turpinās Krievijas un Ukrainas konflikts, Kijevai nav nekādu izredžu panākt pat pieminēšanu par NATO dalības perspektīvām.
Taču Ukraina panāca NATO palīdzības paketes sniegšanu, “kas var palīdzēt aizstāvēties pret Krievijas agresiju, un tas ir liels samita sasniegums”, uzskata politologs.
