Hebrona ir palestīniešu teritorijas Rietumkrasta lielākā pilsēta, un šī ir vieta, kur spilgti izpaužas izraēliešu-palestīniešu konflikts. Hebrona ir nozīmīga abām pusēm. Arī asiņainu notikumu dēļ. Ebreji joprojām atceras 1929.gada Hebronas slaktiņu, kad arābu nemieros tika nogalināti vairāk nekā 60 ebreji un ģimenes masveidā pameta pilsētu. Bet palestīniešiem atmiņā ir 1994.gads, kad ultralabējs reliģiozais ekstrēmists Baruhs Goldšteins no vietējās ebreju kolonijas iegāja mošejas telpā Hebronā, atklāja uguni no automātiskā ieroča uz tur esošajiem arābiem, nogalināja 29 cilvēkus un vēl desmitiem ievainoja. Uzbrukums beidzās tikai tad, kad viņam beidzās munīcija, un dzīvi palikušie viņu nosita līdz nāvei.
Izraēlas valdība asi nosodīja slaktiņu. Taču pilsētā sākās palestīniešu nemieri, un Izraēlas valdība slēdza tuvējo Šahudas ielu palestīniešu automašīnu kustībai un tur esošos arābu veikalus, lai aizsargātu ebreju kolonistus no asiņainiem uzbrukumiem. 90.gadu otrajā pusē pēc Oslo vienošanās parakstīšanas Hebrona tika sadalīta divās daļās. H1 sektors, aptuveni četras piektdaļas pilsētas, nonāca pilnīgā Palestīniešu pašpārvaldes pārziņā, bet H2 sektors, kur atradās slēgtās ielas, Izraēlas kontrolē.
Šahudas iela nākamajos gados palestīniešiem bija pārmaiņus atvērta vai nepieejama. Bet pēc otrās intifadas jeb palestīniešu sacelšanās tā tika slēgta pavisam. Kas reiz bija apkaimes centrālā tirgošanās vieta ar dārzeņu un augļu stendiem un desmitiem veikalu, jau vairāk nekā desmit gadus ir spokaina apkaime. Šeit regulāri braukā armijas džipi.
Arābiem Šahudas ielā ir aizliegts pārvietoties, bijušo veikalu zaļās metāla durvis ir noslēgtas. Tām dažām palestīniešu ģimenēm, kas tomēr palikušas dzīvot ēkās, kuru izejas durvis ir uz Šahudas ielu, iekļūšanai mājās nākas izmantot jumtu. Viņu logiem ir uzlikti režģa būri, lai pasargātu no akmeņiem, ko met radikālie kolonisti, kuru pārvietošanās H2 sektorā nav ierobežota. Šahudas ielas apkaimē uz sienām redzami pret arābiem vērsti saukļi, izkārts arī liels plakāts ar uzrakstu angliski „Palestīnas valsts nekad nav pastāvējusi un nekad nepastāvēs”.
Ebreju kolonijas, tāpat kā citviet rietumkrastā, šeit parādījās pēc 1967.gada kara. Izraēlas kontrolētajā H2 daļā dzīvoja aptuveni 30 tūkstoši palestīniešu. Bet tagad, tiek lēsts, par trešdaļu mazāk- daudzi devušies prom skaudrās realitātes dēļ. Šeit bāzējas aptuveni 650 Izraēlas karavīru, lai aizsargātu 700 kolonistus.
Izraēla norāda, ka armijas uzdevums ir garantēt drošību. Tomēr Avners Gvarjahu uzskata, ka mērķis drīzāk ir iebiedēt H2 sektorā dzīvojošos palestīniešus - aizturēšanas un arābu mitekļu pārmeklēšanas nakts vidū nav retums. Gvarjahu ir 29 gadus vecs izraēlietis, kurš pats savulaik dienēja Izraēlas armijā, otrās intifadas laikā bijis dislocēts Rietumkrastā. Tagad viņš pārstāv izraēliešu organizāciju „Breaking the Silence”, kas apkopo Izraēlas armijas bijušo karavīru liecības par notiekošo okupētajās palestīniešu teritorijās. Gvarjahu nāk no reliģiozu nacionālistu ebreju ģimenes, viņam ir radi, kas dzīvo kolonijās.
Bijušais karavīrs uzskata, ka Izraēlas bruņoto spēku rīcība šajā Hebronas daļā ir kolektīvā sodīšana, un apgalvo, ka armijā notiekošo šeit sauc par „sterilizāciju”.
Pilsēta ir spilgts piemērs palestīniešu un Izraēlas konfliktam, kuru iezīmē separācija, militārisms un vardarbība, norāda Gvarjahu.
Viņš uzsver, ka viena no galvenajām problēmām šeit ir, ka kolonistiem ir tiesības, bet arābu tiesības netiek ievērotas.
Pa ceļam uz ebreju koloniju pakalnā H2 sektorā, pabraucam garām armijas kontrolpostenim, kas ved uz palestīniešu kontrolēto H1 sektoru. Nedaudz tālāk augšup kalnā Gvarjahu norāda uz ielu, pa kuru var nokļūt no vienas puses otrā, bet tur karavīru posteņa nav - viņaprāt, liecība par to, ka drošības garantēšana armijai nav galvenais, jo tad šeit būtu apsardze.
Ebreju apmetnē ielaiž tikai vairāku Izraēlas karavīru pavadībā. Domājams, lai izvairītos no iespējamām domstarpībām no kolonistu puses, nosaka Gvarjahu. Ieejot kolonijā, labajā pusē atrodas nams, kuram visa fasāde pārklāta ar režģa būri- šeit dzīvo palestīniešu ģimene.
„Mēs atrodamies Hebronas sirdī esošās ceturtās ebreju kolonijas centrā. Šo koloniju sauc Tel Homeda [Tel Rumeida]. Apmetnē dzīvo aptuveni 15 līdz 20 izraēliešu ģimenes. Šajā zonā, kur šobrīd atrodamies, palestīniešiem nav atļauts staigāt, ja vien viņi šeit nedzīvo. Bet šeit dzīvo trīs palestīniešu ģimenes. Ja Hebrona ir okupācijas miniatūrs modelis, tad šī kolonija ir miniatūras miniatūra, kur kolonisti un karavīri dzīvo ārkārtīgi tuvu palestīniešu ģimenēm,” stāsta Avners Gvarjahu.
Pārdesmit minūšu brauciena attālumā uz dienvidiem no Hebronas pakalnos atrodas Susijas ciemats, kur palestīniešu ģimenes dzīvo necilās būdās, iepretim pāri ielejai redzama vēl viena ebreju kolonija. Palestīniešu mītnē satikts 31 gadu vecs Nassers Navadžu, kurš stāsta, ka šeit ir grūti ko pasākt- netālu atrodas Izraēlas armijas īpašā drošības zona. Lai ko būvētu, ir nepieciešamas Izraēlas valdības atļaujas, ko grūti dabūt.
Gadu desmitiem ilgušā konflikta dēļ viņa tēvam un tēvatēvam nācies arvien pamest zemi, uz kuras dzīvoja ģimene. „Mans vectēvs zaudēja daļu zemes uz dienvidiem no šejienes, tad savu zemi zaudēja mans tēvs, un mēs ieradāmies šeit - Susijā. Tēvs mani šeit atveda 1986.gadā, kad man bija trīs gadi, un es nevēlos to atkal pazaudēt. Man ir bērni. Es negribu būt ģimenes trešā paaudze, kurai arī ir jāved prom savi bērni,” stāsta Navadžs.
Bet Jordānas upes Rietumkrasta otrajā galā - ziemeļos - atrodas Nablusas pilsēta, un šeit vienas ielas pretējās pusēs 1950.gados ar Apvienoto Nāciju atbalstu tika izveidotas divas bēgļu nometnes: Askara un Balata. Pēc arābu-Izraēlas 1948.gada kara šeit no tagadējās mūsdienu Izraēlas teritorijas ieradās vairāki tūkstoši bēgļu. Kopš tā laika piedzimušas jaunas paaudzes, nometnēs dzīvojošo skaits vairākkārtīgi pieaudzis. Piemēram, Balatas apmetnē, 0,25 kvardārkilometru platībā dzīvo aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Ielas ir tik šauras, ka rokas uz sāniem nevar izstiep, bet mājām arvien tiek būvēti jauni stāvi, jo izplesties vairs nav kur.
Šeit daudzviet ir redzami plakāti, kuros attēloti jauni puiši ar automātiem rokās. Šejieniešu ieskatā viņi ir mocekļi - gājuši bojā sadursmēs ar Izraēlas drošības spēkiem. Nometnēs ir daudz jauniešu un liels bezdarbs. Tie ir starp iemesliem, kādēļ šeit ir auglīga augsne nemieriem - otrās intifadas laikā šī bija viena no vietām, kur Izraēlas armijai nācās saskarties ar asu pretestību.
Šeit gan retais cer, ka kādu dienu varēs atgriezties dzimtajās pusēs. Turklāt, ir izaugušas jaunas paaudzes, kuras par tām dzirdējušas tikai no vecvecāku stāstiem - personīgas saiknes vairs nav. Uz to norāda arī Balatas bēgļu nometnē sastaptais 82 gadus vecais Abbas Mustafa. Viņš stāsta, ka dzīvojis ciematā pie Vidusjūras piekrastes pilsētas Džafas. Tomēr uz jautājumu par vēlmi doties prom no nometnes un atgriezties viņš atbild emocionāli: „Mēs šajā vietā neko negribam. Kādēļ mums šeit būtu jāpaliek? Man ir sapnis kādu dienu atgriezties mūsu zemē. Tolaik mēs dzīvojām tieši pie jūras. Atceros, ka no manas mājas līdz jūrai bija jāiet tikai 15 minūtes. Ja mums būtu iespēja doties atpakaļ uz savu zemi, mēs dotos nekavējoties. Mana zeme ir mana mīlestība.”
Mustafa šeit ieradās 50.gados, kad bija vēl pusaudža vecumā. Viņš stāsta, ka tad, kad vēl bija jaunāks, strādājis celtniecībā Izraēlā, un viņam izdevies iegriezties dzimtajā pusē, taču nama, kurā viņš dzīvoja, vairs neesot bijis.
