Svētdien, 27.septembrī, Katalonijā būs vietējās varas ārkārtas vēlēšanas, kuras uzskata teju par pēdējo 300 gadu svarīgāko notikumu Katalonijas vēsturē un kas vienlaikus kalpos kā neoficiāls referendums par sabiedrības atbalstu neatkarības procesam. To asi kritizē Spānija, kurai Kataloniju zaudēt būtu milzīgs trieciens, un par izstāšanos no Eiropas Savienības brīdina Brisele un vairāku valstu politiskie līderi. Tikmēr pašu katalāņu protesta forma ir smieklīgas īsziņas par Spānijas valdību un politiķiem, kas neatzīst neatkarību.
- Liesma jau sen gruzdošajās oglēs
- Cenšas sasniegt pasauli un sola diskutēt
- Pretiniekiem bažas ar izstāšanos no ES un ekonomiku
- No jauna nāktos pieprasīt iestāšanos ES
- Sīva kampaņa un smaidu protests vienlaikus
Barselonas pilsētas svētkos pludmale ir cilvēku pilna un skaļa, jo lielākoties jaunieši atnākuši paklausīties savas mīļākas grupas – „Els Catarres” un „Els amics del les arts”. Tieši viņi arī šobrīd ir uz skatuves. Virs tūkstošgalvainā pūļa plīvo milzīgs Katalonijas karogs.
Tur satiktā Marija saka, ka šis ir vienkārši koncerts un tam nav nekāda sakara ar Katalonijas neatkarības alkām, bet vismaz deviņdesmit procentu no cilvēkiem, kuri ir koncertā, esot, kā te saka „katalonisti” jeb tie, kuri atbalsta reģiona atdalīšanos no Spānijas. Uzstāšanās noslēgumā grupas līderis tomēr bilst par Katalonijas referendumu.
Pēc pāris dienām, svētdien, būs ārkārtas vēlēšanas, kurās katalāņi iecels savu parlamentu un reģiona prezidentu, taču šī balsošana, kā te daudzi saka, būs, iespējams, svarīgākais brīdis Katalonijas pēdējo 300 gadu vēsturē. Rezultāts noteiks, vai patlaban Spānijas sastāvā esošais reģions deklarēs neatkarību.
Vēlēšanas ir līdzšinējās valdības un nacionāli noskaņotā prezidenta Artūra Masa īpaši sarīkotas, jo to nolūks ir kļūt faktiski par referendumu, ko Spānija līdz šim oficiāli sarīkot ir liegusi.
Liesma jau sen gruzdošajās oglēs
Katalonijas atdalīšanās no Spānijas ir temats, kas pasaules ziņu lentēs regulāri vīd jau gadiem, taču pēdējā laikā tas uzbangojis īpaši spēcīgi. Tā saknes ir meklējamas krietni senā vēsturē. Par pirmo lielāko nacionālistu uzplūdu uzskata jau aizvadītā gadsimta sākumu, trīsdesmitos gadus, kad, uzvarot reģiona vēlēšanās, nacionālisti pasludināja Otro Katalonijas Republiku un Katalonijai piešķīra autonomijas statusu. To aizslaucīja Franko režīms, bet pēc tā septiņdesmito gadu nogalē Katalonijas autonomiju atkal atjaunoja.
Kopš tā laika Katalonijā vietējā vara lielākoties ir atradusies nacionāli noskaņotu partiju rokās. Viss ritēja savu gaitu Spānijas sastāvā, līdz 2010.gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa nolēma pārskatīt vairākus punktus pamatlikumā, kas dzēsa virkni Katalonijas tiesību. Un tā bija spēcīga liesma jau ilgstoši gruzdošajās oglēs.
Reģionā sākās milzīgi protesti. Barselonas ielās izgāja miljons cilvēku. Katalonijas reģionālajās vēlēšanās pie varas nāca nacionāli noskaņotais, liberālās partijas „Katalonijas demokrātiskā apvienība” līderis Artūrs Mass. Un Katalonija Masa vadībā pēdējos gados vairākkārt ir centusies no Spānijas saņemt atļauju par referenduma rīkošanu, kurā tauta balsotu par to, vai vēlas neatkarību, taču Madride to allaž ir liegusi.
Tagad šīs ārkārtas vēlēšanas ir kā slēpts referendums, proti, ja sabiedrība nobalsos par nacionāli noskaņotajām partijām un tās būs vairākumā parlamentā, valdība to uzskatīs par atļauju neatlaidīgi turpināt neatkarības procesu.
Cenšas sasniegt pasauli un sola diskutēt
Velēšanām Katalonijas galvaspilsētā Barselonā gatavojas ar lielu rūpību. Kad Latvijas Radio bija reģionālās valdības diplomātiskajā dienestā „Diplokat”, tā ģenerālsekretārs Alberts Rojo tikko sniedzis interviju japāņu medijiem. Šajās dienās īpaši katalāņi cenšas sasniegt pasauli.
Alberts Rojo stāsta, ka katalāņu delegācijas pēdējās nedēļās ir pabijušas vairākās ārvalstīs un uzrunājušas gan Zviedrijas, gan Beļģijas, gan Īrijas parlamentāriešus. Katalonijas neatkarības jautājums diskutēts ASV kongresā, un nesen balsojuši arī Dānijas parlamentārieši, atbalstot Katalonijas sarunu sākšanu ar Spāniju.
Rojo uzskata, ka visa atslēga ir diskusijas: „Ja vairums parlamentā ievēlēto deputātu atbalstīs neatkarību, mēs varēsim secināt, ka ir dots demokrātisks mandāts virzīt uz priekšu neatkarības procesu. Šis jaunais parlaments sāks savu darbu ar vēstījumu Madridei un pārējai pasaulei, ka tauta ir balsojusi par šo ceļu un mēs esam demokrāti, mēs to respektējam. Bet tajā pašā laikā esam arī saprātīgi cilvēki. Nekas nenotiks vienas nakts laikā. Mēs plānojam vismaz pusotru gadu ilgu periodu, kurā centīsimies diskutēt ar Madridi un starptautiskajiem partneriem.”
Šobrīd Katalonija ar 7,5 miljoniem iedzīvotāju ir Spānijas bagātākais reģions un viens no visas Spānijas būtiskākajiem ekonomikas balstiem un dzinējspēkiem. Spānijai Katalonijas zaudēšana būtu ļoti sāpīga gan ekonomiski, gan politiski, turklāt tas varētu mudināt arī līdzīgas prasības izvirzīt pārējiem reģioniem.
Tāpat pēc daudzu ekspertu domām, šis solis varētu ietekmēt Lielbritānijas, Beļģijas un citu valstu situāciju, kurām arī ir aktuāla sadalīšanās.
Pretiniekiem bažas ar izstāšanos no ES un ekonomiku
Spānijas oficiālā valdība no katalāņu viedokļa uz notiekošo reaģē ļoti naidīgi un iebiedējoši, sakot, ka palikusi viena, Katalonija nogrims gan ekonomiski, gan politiski, tādēļ iztrūcinātā daļa sabiedrības joprojām sliecas atbalstīt vienotu Spāniju.
Dažas dienas pirms vēlēšanām aptaujas rāda, ka sabiedrība tiešām dalās divās daļās - piecdesmit pret piecdesmit. Tie, kuri ir par atdalīšanos, norāda uz katalāņu valodas, kultūras apspiešanu, uz lielajiem nodokļiem, ko Katalonijas reģions maksā Madridei, pretī saņemot krietni niecīgāku atbalstu. Savukārt tie, kuri ir pret atdalīšanos no Spānijas, lielākoties min bažas no nezināmā, kā tas būs, kādu iespaidu var atstāt uz ikdienas dzīvi, sociālajām garantijām, ienākumiem, pensijas, piemēram, joprojām piešķir Spānijas valdība. Bažījas arī par palikšanu pasaules nomalē.
Viens no atdalīšanās sīvākajiem pretiniekiem ir arī Barselonas Neatkarīgās universitātes ekonomikas profesors Ferrans Brunets. Viņš pats ir katalānis, bet pārstāv to ekspertu domu, kuri uzskata, ka Katalonijai no atdalīšanās būs vairāk zaudējumu nekā ieguvumu. Turklāt tai noteikti nāktos pamest Eiropas Savienību, un no tā būtiski cietīs ekonomika.
„Spānijā ir trīspadsmit, četrpadsmit banku, tas nav daudz. Lielākā no tām ir katalāņu banka „Caixa”. Tās birojs atrodas Barselonā, lielie melnie torņi uz Diagonāles avēnijas. Uzņēmēji lielākoties ir pret Katalonijas atdalīšanos. „Par” ir vienīgi tie, kuri ir tuvu reģionālās valdības tirgiem vai kurus vada kādas patriotiskas, sentimentālas noskaņas. Bet tie ir tikai kādi pieci procenti no visiem.
Uzņēmēji pilnīgi skaidri saprot, ka līdz ar atdalīšanos zaudēs galveno tirgu. Bankām šī situācija ir vēl sarežģītāka, jo divas trešdaļas visu depozītu, piemēram, „Caixa” bankai atrodas ārpus Spānijas vai Katalonijas.
Ja Katalonijai būs jāaiziet no Eiropas Savienības, tad arī bankas būs ārā no Eiropas sistēmas, no Eiropas Centrālās bankas uzraudzības, no likviditātes. Simts tūkstošu eiro lielu privāto noguldītāju depozītu garantijas vairs nebūs drošas. Gan pašmāju klienti, gan ārvalstnieki gluži vienkārši pārcelsies uz citām bankām.”
Profesors sarunas vidū arī atver skapi, no kura izņem cepurītes koši zilā, Eiropas Savienības karoga krāsā, kartītes ar Eiropas Savienības dalībvalstu nosaukumiem un papīra karodziņu. To visu viņš dāvinu saviem studentiem, lai atgādinātu, ka Eiropas Savienība ir vienota un to nedrīkst sadalīt. „Tūlīt paņemsim un paskatīsimies Eiropas Savienības līgumus. Kur tad nu viņi man ir… Ā, lūk! Te stāv Spānijas premjerministra paraksts, te nav minēts Katalonijas Republikas prezidents, un tie ir starptautiski Eiropas Savienības pamatlīgumi. Pilnīgi skaidrs, ka Katalonija, ja tā pasludinās neatkarību, būs ārā no Eiropas Savienības, tāpēc ka tā nav minēta līgumos. Punkts.”
No jauna nāktos pieprasīt iestāšanos ES
No Briseles pēdējās dienās, gaidot vēlēšanas un vēsturisko neatkarības izšķiršanos, plūst Katalonijai nebūt ne pozitīvi signāli. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers paziņojis, ka Katalonijas aiziešana no Spānijas būs izstāšanās no Eiropas Savienības. Līdzīgi izteikusies arī Vācijas kanclere Angela Merkele, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons.
Barselonā neatkarības kustības piekritēji to skaidro kā Spānijas spiedienu laikā, kad Eiropas Savienībai, piemēram, ir jātiek galā ar bēgļu sadalīšanu un kur arī Spānijas vārds ir nozīmīgs.
Vairāki neatkarības procesu atbalstoši analītiķi arī norāda, ka Katalonijas atskaitīšana no ES nebūt nebūtu tik vienkārša, jo iestāties savienībā ir grūti, bet no tās izstāties vēl grūtāk. Katalonija, kas līdz ar Spāniju jau kopš 1986.gada ir bijusi ES sastāvā, absolūti izpilda visus kritērijus un pat tad, ja tai nāktos no jauna pieprasīt iestāšanos atpakaļ, no gatavības viedokļa Eiropas Savienībai nebūtu pamata to neļaut. Vienīgais ir politiskā griba, bet neatkarības atbalstītāji ir pārliecināti, ka tas ir tikai un vienīgi sarunu un diskusiju jautājums.
Reģionālās valdības pārstāvis Alberts Rojo piesauc Slovēnijas piemēru: „Kad mēs dzirdam Eiropas Savienības vai ASV, vai citu lielu pasaules spēlētāju paziņojumus, kas noliedz Katalonijas neatkarības ideju, mēs allaž atceramies, piemēram, Slovēniju. Divas dienas pirms tā pasludināja neatkarību, toreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors publiski paziņoja, ka nekad neatzīs neatkarīgu Slovēniju un tā nekad nebūs Eiropas Savienībā. Un tagad mēs zinām, kur Slovēnija ir – tā ir gan Eiropas Savienībā, gan eirozonā.”
Sīva kampaņa un smieklu protests vienlaikus
Priekšvēlēšanu kampaņa Katalonijā ir sīva. Arī ielās ir plakāti. Un kāds, piemēram, neatkarības procesa atbalstošās partijas politiķa portretam vidū uzšņāpis: „Lai dzīvo Spānija!”. Daudzu māju logos un arī virs balkoniem karājas Katalonijas neatkarības karogi. Mazāki karodziņi ir pie automašīnām un motorolleru ragiem.
Bet citādi paši katalāņi šo sauc par smaidu un smieklu revolūciju, jo šajās dienās protesta forma ir jautras īsziņas un anekdotes gan telefonos, gan sociālās saziņas vietnēs. Tie ir joki un karikatūras par Spānijas valdību un premjerministru Marjanu Rahoju vai par procesu kā tādu. Piemēram, no mutes mutē vai precīzāk – no telefona uz telefonu klīst anekdote par tankiem: Madride uz Barselonu ir izsūtījusi tankus, bet tie nez kāpēc kavējas; tas esot tādēļ, ka tanki iestrēguši pie maksas ceļiem, jo izrādās, ka autostrādes, kas vedu uz Barselonu un citām reģionu lielākajām pilsētām, ir maksas, turpretī uz Madridi visi ceļi allaž bijuši par velti.
„Kādi tanki! Dziesma!” tā galvenos neatkarības ieročus izceļ Barselonas Mūzikas muzeja direktors Džaume Ajats. Šis Džaumem Ajatam ir ļoti aizņemts laiks, bet, lai nokļūtu līdz kabinetam, kur notiks saruna, Ajats nespēj atturēties pa ceļam pastāstīt par unikālo instrumentu kolekciju, kas ir Barselonas muzejā un izvietota ar koši sarkanu samtu drapētās zālēs. Viņš pats ir mācīts vijolnieks un tas cilvēks, kurš pēc draugu ieteikuma pirms dažiem gadiem pielāgoja Latvijā pazīstamo komponista Mārtiņa Brauna mūziku dziesmai „Saule. Pērkons. Daugava” katalāņu dzejas rindām, radot patlaban populārāko Katalonijas neatkarības himnu.
Katalāņus iedvesmojis arī Baltijas ceļš, un vēl pirms diviem gadiem Neatkarības dienas laikā, 11.septembrī, cilvēki sadevās rokās un izveidoja 400 kilometru garu ķēdi un protams, atskaņoja arī neatkarības himnu ar Mārtiņa Brauna sacerēto melodiju „Saule. Pērkons. Daugava”. Džaume Ajats stāsta par savu pieredzi: „Kā mūziķis es iepazinos ar Mārtiņa Brauna skaņdarbu. Aizvadītā gada septembrī viņš arī bija Barselonā un mēs mazliet parunājām par šo pieredzi. Katrā ziņā, es sapratu, ka mūzika ir brīnišķīga un tur neko mainīt nevajag, taču vārdi bija ļoti īpaši Latvijas situācijai. Līdz ar to es lūkojos pēc romantiska dzejnieka, kurš spētu izteikties līdzīgi, tikai katalāņu stilā, un es atradu Mikelu Marti Polu, kurš ir viens no Katalonijas modernajiem nacionālajiem dzejniekiem. Viņš uzrakstīja tekstu dziesmai „Ara es l’hora”, kas saka: „Tagad ir laiks pateikt, ka mēs esam cilvēki, gan ar pozitīvajām, gan negatīvajām pusēm, taču mēs spējam darīt, domāt un vēlamies izlemt savu nākotni.””
Viņaprāt, dziesmas un mūzika ir ārkārtīgi svarīgas, lai vēsturiski ļoti izšķirošos brīžos cilvēkos radītu vienotības izjūtu: “Mēs ļoti daudz runājam par ekonomiku, politiku, taču mūzikas radītā emocionālā gaisotne ir ārkārtīgi svarīga, lai kopā celtu un veidotu. Agrāk iekšējus konfliktus risināja ar karu un armiju, taču 21. gadsimtā ir jābūt citam ceļam.”
Džaume Ajats apņēmīgs svētdien doties balsot. Un tā saka arī Laura Santa Marija un Džoels, kurus gadās satikt vēlāk un kuri ir teju simbolisks pāris, jo viņa – iedzimta katalāniete, viņš – madridiešu atvase. Jaunieši, pretēji dažādiem politiskajiem noskaņojumiem, ir sadevušies rokās un svētdien ies balsot, bet neatklāj, kā balsos.
