Spānija ir viena no lielākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru EP pārstāv 54 deputāti, lielākā daļa no kuriem gan pārstāv divas vadošās partijas. Šī gada EP vēlēšanu kampaņa aizsākās 9.maijā un sagaidāms, ka arī šogad visasākā cīņa norisināsies tieši starp valdošo Tautas partiju un opozīcijā esošajiem Sociālistiem.
Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Tautas partija varētu iegūt aptuveni 20-21 deputātu vietu, bet sociālisti - 18-19. Abām partijām tas nozīmēs nedaudz sliktākus rezultātus, nekā vēlēšanās pirms pieciem gadiem, kad tika iegūtas attiecīgi 23 n 21 deputātu vieta.
Līdz šim politiskajās debatēs uzmanības centrā bijuši jautājumi par Spānijas ekonomisko situāciju, abām vadošajām partijām aizstāvot visai atšķirīgu viedokli. Tā, piemēram, Tautas Partija ir aicinājusi iedzīvotājus atbalstīt valdības partiju, lai aizsargātu Spānijas nacionālās intereses, vienlaicīgi veidojot arī spēcīgāku Eiropu. Tāpat tiek uzsvērts, ka tieši Tautas Partija ir spēlējusi pašu nozīmīgāko lomu, savedot kārtībā savu māju Spānijas ekonomiskās krīzes laikā.
Savukārt galvenā opozīcijas kandidāte Elena Valensiano ir aicinājusi par sociālistiem balsot visus tos, kuri iebilst pret „Troikas Eiropu”, pret tikai neoliberālo domāšanu, kā arī pret sociālo netaisnību. Tieši tāpēc bieži vien sociālistu saukļos tiek minēts EP pašreizējais prezidents Martins Šulcs, ko Spānijā bieži vien sauc par prettaupības mesiju. Vienlaicīgi tiek piesaukts arī spāņu izcelsmes Francijas premjerministrs Manuels Valls, kurš aizstāv ideju par izglītības saglabāšanu taupības priekšā, kā arī ideju par to, ka bagātniekiem ir jāmaksā lielāki nodokļi. Arī valdošā Tautas partija savā kampaņā pieminējusi „Valla efektu”, uzsverot gan, ka ir tikai viena politika pret krīzi - taupība.
Trešā vieta tiek prognozēta kreisi noskaņotajai partijai „Izquierda unida”, kas savu pārstāvniecību EP varētu palielināt no vienas līdz piecām vietām. Trīs deputātu krēsli tiek prognozēti centriskajai „Progresa un Demokrātijas savienībai”, kā arī „Koalīcijai par Eiropu”, ko veido reģionālo nacionālistu partijas no basku zemes un Katalonijas. Kreiso separātistu Katalonijas kreisā partija arī varētu palielināt savu pārstāvniecību no vienas līdz divām deputātu vietām.
Daži politikas analītiķi norāda, ka arvien lielāka skaita mazo partiju atbalstīšana liecina par to, ka
Spānijas sabiedrībā ir pieaugusi neapmierinātība ar tradicionālo politiku un tas varētu būt signāls pakāpeniskām pārmaiņām vai pat beigām ilgi pastāvējušajai divu partiju sistēmai.
Mazās partijas bieži vien norāda, ka abas vadošās partijas vairāk ir pārņemtas ar uzņēmējdarbību un tirgiem, nevis ar pilsoņiem.
Atšķirībā no daudzām Eiropas Savienības valstīm, kurās lieli panākumi tiek prognozēti galēji labējiem spēkiem, šāda tendence Spānijā nav novērojama. Kā portālam „EUractive” pastāstījis spāņu eiroparlamentārietis Huans Andress Naranjo, šis fenomens galvenokārt ir izskaidrojams ar valsts vēsturi un to, ka ģenerāļa Franko režīms daudziem ir palicis atmiņā ne tajā labākajā nozīmē.
Arī Spānijā EP vēlēšanas tiek uzskatītas par ģenerālmēģinājumu nākamā gada vispārējām vēlēšanām, lai arī iepriekšējās reizēs šis faktors gan nav nostrādājis. Premjerministrs Mariano Rahojs paziņojis, ka mazās partijas faktiski nav īpaši vērts ņemt vērā, jo tās tāpat neko nespēj izmainīt. Pēdējo nedēļu laikā ir bijusi diezgan aktīva vēršanās pret šīm partijām, apsūdzot tās populismā vai eirofobijā, tādējādi mēģinot apslāpēt šo partiju popularitātes pieaugumu. Taču kā norāda spāņu prese, valdošie politiķi, iespējams, ir aizmirsuši pašu Eiropas Savienības saukli „Vienoti dažādībā”.
