- Saknes, iespējams, meklējamas Arābu pavasarī
- Al Asads noraida cilvēktiesību nogalināšanu
- Arābu valstis apsver sauszemes karaspēka iesūtīšanu Sīrijā
- Sīrijas pastāvēšana un al Asada nākotne - neskaidra
- Sīrijas pašreizējā vara uzstājīgi prasa valsts saglabāšanu
- Turcijas izšķirošā loma
Saknes, iespējams, meklējamas Arābu pavasarī
Laikā, kad 2010. gada nogalē vairākās Ziemeļāfrikas valstīs sākās pret valdošajiem režīmiem vērstas protesta kustības, kas tagad pazīstamas kā „Arābu pavasaris”, Sīrija tika uzskatīta par vienu no tām valstīm, kurā situācija ir visdrošākā.
Taču iespējams, ka tieši Arābu pavasara vēsmas aizsāka plašās protesta kustības arī Sīrijā.
Proti, pirmie protesti valstī uzjundīja jau 2011. gada janvārī, bet marta sākumā Darā pilsētā tika aizturēti 15 jaunieši, kuri uz ēku sienām bija uzrakstījuši Arābu pavasara galveno saukli ”Tauta vēlas režīma krišanu”.
Sākotnēji skaitliski nelielās protesta akcijas pieņēmās spēkā, līdz marta vidū ielās izgāja jau tūkstošiem cilvēku, pieprasot gan aizturēto jauniešu atbrīvošanu, gan politiskās reformas, lielākas politiskās brīvības un korupcijas apkarošanu. Pret demonstrētājiem sākotnēji tika izmantoti ūdens lielgabali un citi savaldīšanas līdzekļi, bet 18. marts jau prasīja pirmos upurus.
Sīrijas valdības spēki vienmēr ir apgalvojuši, ka protesta akcijās ir piedalījušies provokatori. Aptuveni pirms gada intervijā britu raidsabiedrībai BBC Bašars Al Asads pauda pārliecību, ka jau kopš paša pilsoņu kara sākuma Sīrijas valdība ir darījusi visu iespējamo, lai cīnītos pret teroristiem, nosaucot par fantāzijām un izdomājumiem apgalvojumus, ka ir notikusi vēršanās pret mierīgiem demonstrantiem:
„Jūs Rietumos to toreiz saucāt, un daži joprojām to sauc par miermīlīgām demonstrācijām. Es jums teikšu, ka pirmajās protestu nedēļās tika nogalināti daudzi policisti,” pirms gada sacīja al Asads.
„Es nedomāju, ka viņus nogalināja demonstrantu saukļi. Tā bija tikai fantāzija, taču mums ir jārunā par faktiem – no paša sākuma demonstrācijas nebija miermīlīgas. Daži no demonstrantiem tiešām vēlējās demokrātiju. Mēs varam runāt, ka kulminācijas brīdī visā Sīrijā protestēja aptuveni 140 000 cilvēku. Labi, pieņemsim, ka miljons, un pieņemsim, ka es samazinu skaitļus, lai arī tā nav. Viens miljons uz 24 miljoniem sīriešu – tas nav nekas!” argumentē al Asads.
Pirmās nedēļas laikā tika nogalināti aptuveni 100 protestētāji, bet līdz jūlija vidum šis skaitlis jau pārsniedza tūkstoti. Sākās masveida dezertēšana no armijas un režīma pretinieku bruņotu grupējumu veidošana. Par spīti al Asada sākotnējiem centieniem piekāpties atsevišķu reformu īstenošanā, pretestība tikai palielinājās. Režīma cīņai ar pretiniekiem uzņemot apgriezienus, jau 2012. gada sākumā par bojāgājušajiem tika saukti 20 000, pēc diviem gadiem – tie bija jau 90 000, pēc četriem 250 000 cilvēku. Aptuveni 2015. gada otrajā pusē ANO pārtrauca oficiālo upuru skaitīšanu, taču aktīvisti pieļauj, ka pašlaik šis skaitlis ir pietuvojies jau pusmiljonam.
Al Asads noraida cilvēktiesību nogalināšanu
Kopš konflikta sākuma al Asads arī kategoriski noraidījis apgalvojumus par aizliegtu ieroču, tostarp ķīmisko ieroču un tā dēvēto mucu bumbu izmantošanu pret civiliedzīvotājiem, lai arī uz to bieži norādījušas cilvēktiesību aizstāvības organizācijas.
Tāpat viņš uzsvēris, ka vairums no personām, kas dodas bēgļu gaitās, bēg nevis uz citām valstīm, bet gan tieši uz valdības kontrolētajām teritorijām. Tieši tāpēc apgalvojumi, ka Sīrijas prezidents brutāli vēršas pret saviem pilsoņiem, esot absurdi.
„Kad konfliktam parādās militārais aspekts, tad jāatzīst, ka jebkurš karš ir slikts karš. Jebkurā karā būs civiliedzīvotāju upuri ,un tas ir slikti. Nevar runāt par karu bez upuriem. Tā varēja notikt, taču tā nav politika. Kad mēs runājam par valdību un politiskajā līmenī pieņemtiem lēmumiem, par cīņu pret terorismu un civiliedzīvotāju aizsargāšanu… tieši to mēs arī darām,” saka al Asads. „Ja mēs, kā tiek apgalvots, nogalinātu savus cilvēkus, kā mēs varētu izturēt četrus gadus, ja cilvēki, Rietumi un reģiona valstis būtu pret mums? Vai es būtu šos četrus gadus noturējies pie varas ar valdību, ar armiju, ar sabiedriskajām institūcijām, ja man nebūtu iedzīvotāju atbalsta? Tas vienkārši ir neiespējami,” viņš norāda.
Pilsoņu karš Sīrijā turpinās jau piecus gadus un, tā īsais kopsavilkums varētu būt aptuveni šāds:
ir gandrīz 100 dažādi bruņoti grupējumi, kuri pašlaik ir iesaistīti cīņā pret al Asada valdošo režīmu. Asads bruņoto sacelšanos mēģina sakaut ne tikai ar saviem spēkiem, bet arī ar savu draugu – Irānas, Libānas grupējuma „Hezbollah” un kopš pagājušā gada rudens, arī Krievijas atbalstu. No otras puses, al Asada aiziešanu vēlas panākt ASV, Turcija un arī virkne arābu valstu, kurām ar Sīriju ir konflikts arī reliģiskās piederības dēļ.
Gan rietumvalstis, gan tādas valstis kā Saūda Arābija un Katara finansē un apbruņo pret Asadu karojošos grupējumus. Pēdējo gadu laikā īpaši aktīvi savas pozīcijas ir nostiprinājis teroristu grupējums "Daīš" jeb „Islāma valsts”, kuru par savu ienaidnieku uzskata faktiski visi pārējie Sīrijas konfliktā iesaistītie spēki.
Arābu valstis apsver sauszemes karaspēka iesūtīšanu Sīrijā
Tieši „Islāma valsts” aktivizēšanās gan Sīrijā, gan citur pasaulē ir pamudinājusi starptautisko sabiedrību, tostarp al Asada draugus un pretiniekus, sēsties pie galda, lai kopīgi cīnītos pret teroristiem. Tiesa, tieši šis jautājums ir viens no pretrunīgākajiem, jo īstas vienprātības par to, kas tad ir īstie teroristi, nav.
Atsevišķi eksperti pat ir pauduši bažas par to, vai Sīrijas konflikts nevarētu izvērsties Trešajā pasaules karā, jo tajā ir iesaistīts arvien lielāks skaits reģiona valstu. Par maznozīmīgu noteikti nevar uzskatīt faktu, ka starp konfliktā ieinteresētajām valstīm ir arī četras no piecām ANO Drošības padomes dalībvalstīm.
Pagaidām ārvalstu militārā iesaistīšanās notiek tikai no gaisa un galvenokārt ir vērsta pret grupējumu „Islāma valsts”, taču pēdējā laikā vairākas arābu valstis arvien biežāk izsakās par iespējām uzsākt arī sauszemes operāciju ar mērķi gāzt al Asadu.
Viena no aktīvākajām šīs idejas atbalstītājām ir Saūda Arābija, kuras ārlietu ministrs Adels al Džubeirs ir solījis nepieciešamības gadījumā gāzt al Asadu ar spēku. „Es uzskatu, ka Bašars al Asads ir vājš un viņam ir beigas. Es uzskatu, ka Bašaram al Asadam Sīrijā nav nākotnes. Viņš ir spīdzinājis un nogalinājis savus cilvēkus, un viņa armija nespēja viņu aizstāvēt, tāpēc viņš griezās pēc palīdzības pie Irānas,” saka al Džubeirs. „Taču arī viņi nespēja viņu glābt. Tad tika izsludināta militāristu mobilizācija Pakistānā un Afganistānā, taču arī šie spēki nespēja viņu glābt. Tagad Asadam palīgā ir devusies arī Krievija, taču arī tai neizdosies viņu glābt. Cilvēkam, kurš ir atbildīgs par simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu, 12 miljonu cilvēku piespiešanu doties bēgļu gaitās un valsts infrastruktūras iznīcināšanu, nav nākotnes šajā valstī. Man nav šaubu, ka Bašars al Asads aizies. Tas notiks vai nu politiska procesa ietvaros, vai nu viņš tiks gāzts ar spēku,” pauda Saūda Arābijas ārlietu ministrs.
Turpinoties bruņotajām sadursmēm, ne brīdi nav norimuši centieni tomēr rast Sīrijas krīzei arī politisku risinājumu. Sākotnēji Apvienoto Nāciju Organizācija par savu īpašo pārstāvi Sīrijas miera sarunās bija nozīmējusi bijušo ANO ģenerālsekretāru Kofi Annanu, taču viņa mēģinājumi panākt pamieru cieta neveiksmi. Viņa vietā stājās pieredzējušais diplomāts Lahdars Brahimi, kurš nāca klajā ar savu miera plānu Sīrijai, bet kura centieni cieta neveiksmi un tāpat kā viņa priekšgājējs Brahimi no amata atkāpās.
Sīrijas pastāvēšana un al Asada nākotne - neskaidra
Sākotnēji ar visai lielu skepticismu tika uztvertas arī nākamā ANO īpašā sūtņa Stafana de Misturas izredzes panākt progresu Sīrijas konflikta risināšanai. Taču pagājušā gada decembra vidū, nozīmīgu lomu spēlējot ASV un Krievijas augstākajai vadībai, ANO Drošības padomei vienbalsīgi izdevās pieņemt rezolūciju Nr. 2254 par Sīrijas pārejas procesa turpmāko virzīšanu.
Iesaistīto valstu vidū gan pastāv domstarpības, ar kādiem opozīcijas grupējumiem sadarboties, turklāt neskaidra ir arī al Asada nākotne.
Kā pirms dažām nedēļām paziņoja pats de Mistura, atšķirībā no saviem priekšgājējiem viņa mandātu pastiprina vienbalsīgā ANO rezolūcija. Turklāt ļoti nozīmīgu lomu procesu virzībā ir nospēlējuši trīs faktori: milzīgā bēgļu straume no Sīrijas uz Eiropu, Krievijas militārā iesaistīšanās Sīrijas operācijā, kā arī grupējuma „Islāma valsts” teroristu aktivitātes pasaulē.
Tieši tāpēc de Mistura ir piesardzīgi optimistisks par izredzēm sasniegt Sīrijas krīzes politisku risinājumu. „Piecu gadu ilgs konflikts nenotika negadījuma pēc. Daudzi gan reģionālie, gan starptautiskie spēlētāji ir bijuši daļa no tā, apgalvojot, ka risinājumam ir jābūt politiskam, bet, runājot atklāti, patiesībā joprojām strādā pie militāra risinājuma. ANO Drošības padomes rezolūcija apliecina, ka atsevišķos jautājumos ir vienprātība,” saka de Mistura. „Es gribētu teikt, ka gan Vīnē, gan Minhenē ir panākta vienošanās par politisku procesu. Ir izvirzīta prasība izstrādāt politisko sarunu dienaskārtību par jaunu pārvaldes sistēmu. Tas nozīmē ļoti daudz. Otrkārt, uz galda ir vienošanās par jaunu konstitūciju. Treškārt – vēlēšanas par parlamenta un prezidenta jautājumiem 18 mēnešu laikā, kuras notiks ANO uzraudzībā un ar bēgļu līdzdalību tajās. Nenovērtēsim par zemu radušos iespēju un, ja mēs būsim konsekventi savās darbībās, mēs varam cerēt uz politisku risinājumu,” piebilst diplomāts.
Sīrijas pašreizējā vara uzstājīgi prasa valsts saglabāšanu
Kopš februāra beigām Sīrijā oficiāli ir izsludināts pamiers, kuru ievēro vairums no konfliktā iesaistītajiem grupējumiem. Vienlaicīgi gan turpinās triecieni pret ANO rezolūcijā neiekļautajiem grupējumiem „Islāma valsts” un „Al Nusra”. Taču piesardzība un bažas par pamiera izdošanos un politisko centienu veiksmi joprojām ir gana liela. Tieši tāpēc kuluāros bieži izskanējuši viedokļi par rezerves plāniem Sīrijas nākotnei.
Lai arī eksperti atzīst, ka Sīriju tās pašreizējā veidolā nākotnē, visticamāk, saglabāt neizdosies, pret Sīrijas sadalīšanu asi iebilst valdošā režīma pārstāvji. Šādu viedokli Krievijā notiekošajā Valdaja forumā paudusi arī Sīrijas prezidenta padomniece Butaina Šāabana.
„Drošības padomes rezolūcija Nr. 2254 uzstāj uz Sīrijas teritoriālo nedalāmību un vienotību. Tāpēc jebkādas runas par iespējamo Sīrijas sadalīšanu ir jāuzskata par mēģinājumu panākt politikā to, ko nav izdevies panākt ar šī kara palīdzību. Tas ir kaut kas, pret ko mēs noteikti cīnīsimies, un Sīrijas iedzīvotāji nekad nepieņems valsts sadalīšanu,” pauda Šāabana.
Pret jebkādiem plāniem B iebilst arī Krievija un tās ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. „Ir izskanējuši paziņojumi par to, ka ir laiks gatavot sauszemes operāciju, lai uzvarētu grupējumu „Islāma valsts”. Taču nav nekādu šaubu par to, ka tas tikai novedīs pie konflikta saasināšanās, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzām valstīm, tostarp ASV, uzmanības centrā joprojām ir tā sauktā Asada problēma. Mēs esam skaidri ierakstījuši ANO rezolūcijā un to vairākkārt atkārtojuši, ka Sīrijas likteni izlems tikai Sīrijas tauta. Politiskajam procesam ir jānotiek uz abpusējas Sīrijas valdības un visa opozīcijas spektra piekrišanas pamata,” norāda Lavrovs.
Turcijas izšķirošā loma
Jau pirmdien, 14. martā, de Misturas vadībā miera sarunas Ženēvā plānots atsākt. Nedēļas nogalē izskanēja ziņas par it kā notiekošajām sarunām par Sīrijas federalizāciju, taču ANO sūtnis norādīja, ka šāds risinājums nebūtu dzīvotspējīgs.
Runājot par Sīrijas krīzi, nevar nepieminēt arī bēgļu jautājumu. ANO aplēses liecina, ka pilsoņu kara dēļ bēgļu gaitās ir devušies aptuveni 12 miljoni Sīrija iedzīvotāju, aptuveni četriem miljoniem izceļojot uz ārvalstīm – Eiropas Savienības (ES) valstīm, Jordāniju, Libānu un Turciju. Taču lielākā daļa bēgļu tomēr patvērumu ir raduši citos savas valsts reģionos ,un šo argumentu savā labā bieži vien izmanto Sīrijas varas iestādes.
Lai mēģinātu mazināt bēgļu plūsmu, ES ar cerībām skatās uz Turciju, kas pie sevis jau izmitinājusi gandrīz trīs miljonus sīriešu. Taču bēgļu liktenis šajā valstī arī ir neskaidrs, jo sīrieši Turcijā pilnu bēgļu statusu iegūt nevar. Turklāt Turcija faktiski arī ir iesaistīta Sīrijas karā, aktīvi cīnoties pret kurdu kaujiniekiem.
Šāabana pat uzsver, ka Sīrijas konfliktā ir vainojama tieši Turcija.
„Tas, kas pēdējos gados ir noticis Sīrijā, ir jāsaista ar Turcijas agresiju pret Sīriju, jo tieši šī valsts bruņo teroristus, tieši šī valsts saņem naudu no Kataras un Saūda Arābijas, un tieši šī valsts veicina visu teroristu nokļūšanu Sīrijā,” apgalvo al Asada padomniece. „No otras puses, tieši Turcija izveidoja teltis savā teritorijā un maksāja naudu sīriešiem, lai viņi kļūtu par bēgļiem. Tagad [Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa] Erdogana valdība dara dubultdarbu, cenšoties pārliecināt Eiropu, lai tā maksā viņiem naudu pašu radītas bēgļu problēmas risināšanai,” viņa skaidro.
Oksfordas universitātes pētnieks Kērts Debufs norāda, ka Turcijai patiešām ir milzīga nozīme tieši ģeopolitiskā ziņā.
Pēc viņa domām, Krievijas un Irānas nostājas dēļ Sīrijas konflikta politisks risinājums nav iespējams, jo abu šo valstu stratēģijas atšķiras no Rietumiem. Pēc viņa vārdiem, Krievijai jautājums nav vis par atbalstu Asada režīmam, bet gan par Rietumu vājināšanu un ES un NATO pievilcības mazināšanu tām valstīm, kas vēsturiski atrodas Krievijas ietekmes sfērā. Debufs apgalvo, ka Krievijai nav iebildumu pret bēgļu pieplūdumu Eiropai, kas destabilizētu 28 valstu bloku, turklāt Maskava aktīvi cenšoties ievilkt konfliktā arī Turciju, tādējādi apdraudot tās pozīcijas NATO, kā arī šķeļot un vājinot arī šo aliansi.
